Uz www.jekaba.lv

Zināmā nezināmā Kuba: 5. daļa (noslēgums)

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Pilsēta Santa Clara ir Kubas revolūcijas šūpulis. Kubiešu attieksme pret revolūciju nav viennozīmīga. Tie, kuriem nekā nebija, ir par revolūciju, citi – tie, kuriem viss tika atņemts un kas bija spiesti emigrēt – joprojām cīnās ar revolūcijas sekām. Ekskursijas laikā šis temats tiek apspriests ļoti delikāti, šķiet, gidiem ir instrukcijas, ko drīkst teikt un ko ne.

Par šo Kubas vēstures posmu un tā galvenajiem varoņiem – Čegevaru un Fildelu Kastro – ir ļoti daudz pretrunīgas informācijas. Sākot ar cildinošiem rakstiem, un beidzot ar ne visai glaimojošiem stāstiem par masu slepkavībām. Vieni viņus slavē, citi apraksta viņu sastrādātas šausmu lietas. Katram sava taisnība, un katrs tic tam, kam grib ticēt.

Kubieši ļoti lepojas ar Če muzeju un memoriālu, kur apskatāmas lielas, skaistas Ernesto fotogrāfijas, gaumīgi iekārtota piemiņas vieta. Če darbība varēja patikt, varēja nepatikt, bet visu manu braucienu grupu dāmas bija vienisprātis, ka puisim piemita harizma – pat redzot viņu tikai fotogrāfijās, dāmas nespēj atrauc acis no Ernesto un pēc muzeja apmeklējuma iepērk viņa fotogrāfijas. Ceļojumu laikā gides stāsta par “komandantes” biogrāfiju, viņa revolucionāra gaitām un nāves sodu Bolīvijā, turpretī uz jautājumiem par Fildelu Kastro un viņa biogrāfiju atbildes ir skopas un īsas. Kāpēc tā, grūti atbildēt.

Havanā ir arī Revolūcijas muzejs. Vienmēr esmu mazliet brīnījusies, kāpēc gidi mūs tur neved. Aizgāju izlūkos, lai nākamajām grupām varētu izstāstīt, vai tur vajag iet. Biju vīlusies, pat ļoti. Samaksājusi 8 CUC jeb 8 EUR, biju iedomājusies, ka mani gandrīz vai pats Čegevara sagaidīs, bet. . .  lielas, skaistas, atjaunotas telpas, un tas arī gandrīz viss. Daži plakāti spāņu valodā par Hose Marti, neliels Kastro portrets. Vīriešus varbūt aizrautu muzeja otra ēka, kuras pagalmā ir dažāda revolūcijas laika tehnika. Pati jau vainīga, nevajadzēja sadomāties.

Vēl viens temats, par kuru nerunā gidi, ir amerikāņu mafija Kubā. Pēc “sausā likuma” ieviešanas ASV, aktīvākie uzņēmēji savu darbību pārcēla uz Kubu, viesnīca “National” bija viena no mafijas bosu iemīļotajām tikšanās vietām. Viens no nozīmīgākajiem darboņiem bija Meirs Lanskis, kurš pārvaldīja visu Kubas azartspēļu biznesu. Mums bija iespēja ielūkoties viesnīcas “National” bārā, kurā savos ziedu laikos atpūtās mafijas bosi. Kubieši savā valstī bija tikai apkalpojošais personāls. Ļoti labi šis laiks atspoguļots filmā “Netīrās dejas 2: Havanas naktis”. Otra filma, ko ieteiktu noskatīties, ir “ Zudusī pilsēta” (“The Lost City”), kas stāsta par kādas kubiešu ģimenes likteni revolūcijas laikā.

Atsevišķs stāsts ir par retro auto, kas palikuši mantojumā no ASV slavas un ziedu laikiem Kubā. Lielāki, mazāki, vairāk vai mazāk kopti, bet visi skaisti. Šogad pamanīju, ka uz visiem senatnīgajiem spēkratiem ir zīme, ka tie pieder retro auto asociācijai. Vai nu man tikai izlikās vai arī tā tiešām ir, bet šogad auto likās daudz tīrāki un sakoptāki nekā tad, kad biju Kubā pirmoreiz. Retro auto gan tūrists izīrēt nevar, īre iespējama tikai komplektā ar tā īpašnieku. Trampa politika samazinājusi ASV tūristu plūsmu uz Kubu, līdz ar to retro auto par saprātīgu cenu var dabūt jebkurā brīdī, to var izmantot arī kā taksometru. Izbraucieni ar retro auto sagādā prieku jebkura vecuma cilvēkiem, bet vēl lielāku prieku sagādā sēdēšana pie stūres un pozēšana – es neesmu izņēmums.

Ceļojuma beigu daļā, ēdot pusdienas, Adrians pajautā, cik valstīs esmu bijusi. Klusām saskaitu un saku: “Tikai 21”. Viņš uz mani skatās lielām acīm un ironiski saka: “TIKAI! Es vispār ārpus Kubas neesmu bijis!” Tas man liek aizdomāties, ka bieži vien mēs daudzas lietas uztveram kā pašas ar sevi saprotamas. Nopērkam internetā aviobiļeti, rezervējam viesnīcu, un braucam – galvenais, lai pase derīga. Un pat tad vēl atrodam lietas, par kurām ceļojuma laikā papukstēt. Bet ir valstis, kuru iedzīvotāji nekad nav bijuši ārzemēs un diez vai arī kādreiz būs, viņi par ceļošanu var tikai klusām sapņot.

Pēdējo trīs gadu laikā Kubā esmu bijusi četras reizes. Man patīk. Uzņemtās fotogrāfijas ir krāsainas, skaistas. Protams, es redzu arī netīrību uz ielām, noplukušās ēkas, dažādas neizdarības – bet vai tas viss būtu jāfotografē un jāizliek apskatei? Domāju, ka nē. Tādā ir šī Karību valsts, ar savu kolorītu, savu “mañana” un solīšanu visu izdarīt rīt. Katrs redz to, ko vēlas redzēt.

Šī gada grupas atvadu vakariņās, kad teicām paldies Loretai un Adrianam, sapratu, ka man ir ļoti paveicies, ka tieši viņi bija mūsu grupas sargeņģeļi manā pirmajā braucienā uz Kubu pirms diviem gadiem. Pateicoties mūsu lieliskajai sadarbībai un sapratnei, es varēju organizēt nākamos grupu ceļojumus ar prieku un mīlestību pret Kubu. Ļoti ceru, ka visi tūristi, kas devās ceļojumā uz Kubu gan ar mani, gan ar manām kolēģēm, sajuta un atrada to pozitīvo un skaisto, ko vēlējos parādīt.

Visiem maniem ceļabiedriem (pavisam 49), ar kuriem kopā esmu bijusi Kubā, saku lielu paldies par izturību garajos pārlidojumos un pacietību, satiekoties ar kubiešu “mañana”. Paldies par tiem burvīgajiem un neaizmirstamajiem mirkļiem, ko izdzīvojām visi kopā! Muchas gracias a mis amigos Loreta y Adrian!

Savukārt mūsu topošajiem ceļabiedriem novēlu drosmi doties ceļojumā uz Kubu, kamēr tā vēl pati nezina, kādai tai jābūt, kamēr tajā vēl sastopams kubiešu patiesais kolorīts, kā arī vieglums, ar kādu viņi dzīvo un priecājas par dzīvi.  

Vēlies iepazīt Kubu? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.