Uz www.jekaba.lv

Zināmā nezināmā Kuba: 3. daļa

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Cayo Coco sala no Santjago de Kubas atrodas 500 km attālumā. Vietējā aviokompānija turp lido pēc sev vien zināma grafika, iespēja visu dienu pavadīt lidostā mūs nevilina, tāpēc braucam ar autobusu. Atrodam sev izklaides, noskatāmies filmu, paguļam, pafilozofējam un niekojamies ar rumu. Mums grupā savs humoriņš – nākamā gada programmā es rakstīšu attālumu nevis kilometros, bet gan pa ceļam izdzertās ruma pudelēs. Piemēram, Santjago de Kuba–Cayo Coco:  aptuveni piecas 0.7 l pudeles.

Grupa ir brīnišķīga. Visi zina dziedamo dziesmu vārdus, nav kā parasti – pirmais pantiņš un piedziedājums, pēc tam tikai bubināšana un klusa līdzi vilkšana. Ir vakars, palicis pavisam maz, 28 km ceļa, kas savieno Kubu ar Cayo Coco salu, ir pilnīgi tumšs, un šie pēdējie kilometri prasa īpašu uzmanību no garajā ceļā nogurušā šoferīša. Lai kaut kā viņu uzmundrinātu, nodziedam “Lai slava tam, lai slava tam Adrianam!” Pie viesnīcas viņš saņem arī aplausu vētru un sajūsmas saucienus no pateicīgās grupas. Ēdot vakariņas, Adrians stāsta, ka viņam esot zvaigžņu stunda. Loreta iztulko – šoferis ir tik ļoti noguris, ka zvaigznītes virmo acu priekšā.

Sākas neko nedarīšanas dienas. Baudām sauli, jūru, baseinus. Viesnīcai ir divas pludmales, katrs atrod sev tīkamāko vietu un ļaujas atpūtai. Adrianam – jeb Andžam kā viņu nosauca manas pirmās grupas tūristi – ir iebildumi pret maršrutu, sarunājam satikties, lai saliktu programmu tā, lai visiem labi. Viņš runā tikai spāņu valodā, man no dažādām valodām ir pa kādam niekam, taču tas nekad nav traucējis saprasties, tomēr šoreiz, vajadzīga Loreta, lai izrunātu detaļas. Taču viņa kā īstena kubiete atnāk tieši tad, kad esam jau visu salikuši, izmantojot Google Translate, un viņai atliek tikai piebilst, ka viss pareizi un tā ir jābrauc.

Laiku pa laikam satiekamies ar grupas biedriem, viens otram apjautājamies, kas jauns, un turpinām pūsties, dejot salsu vai mētāt šautriņas. Tā kā reģistrācijas laikā viesnīcas personālam gadījās misēklis, mums uzdāvina lieliskas lobsteru vakariņas pludmalē, tās iekrīt tieši divu manu ceļotāju dzimšanas dienā. Visai grupai uzklāts galds pludmalē, skan mūzika, tiekam cienāti ar vietējo dzirkstošo vīnu. Laiks labs, ēdiens garšīgs, vakars izdevies.

Īpašs stāsts par itāļu a la carte restorānu. Atsevišķa rinda, kurā  jāstāv, lai  pierakstītos. Nu labi, iesim. Kartē izpētu, uz kurieni mums vakarā būs jāiet, aizejam. Izrādās, ka itāļu restorānam mainīta atrašanās vieta, dodamies meklējumos tālāk. Tie vainagojas ar panākumiem un mūsu a la carte atrodas pie baseina – turpat, kur pa dienu varēja ēst hamburgerus. Esam vīlušies un dodamies uz jau ierasto bufeti. Tā kā tēlojām orientieristus, no ēdieniem nekas daudz vairs nav palicis, bet kaut ko jau salasīt varam, omu uzlabo līdzi paņemtais vīns. Kubas viesnīcās jābūt uzmanīgiem ar a la carte restorāniem.

Mūsu īsajos braucienos (13 dienas), atpūšamies Varadero kūrortā, kas no Havanas atrodas 150 km attālumā. Atšķirībā Cayo Coco tur dzīve noris arī ārpus viesnīcas. Hop-on, Hop-off autobuss izvizina visas pussalas garumā. Ja ļoti gribas izkustēties, līdz salas galam var aiziet ar kājām, izstaigāt parku.

Katrā Varadero viesnīcā tiek piedāvātas ekskursijas ar kuģiem, jahtām. Man palaimējas doties izbraucienā ar jahtu. Esam tikai seši pasažieri. Jā, tas ir daudz dārgāk nekā brauciens ar kuģi ar 50 cilvēku ietilpību, taču ir tā vērts. Individuāla apkalpošana, jautrība, ko saprotam tikai mēs, pilnīga relaksācija. Kapteiņa palīgs Gustavo no sākuma atturīgi pieklājīgs, bet, kad tiek pie savas ruma glāzītes un saprot, ka tas viņam tiks piedāvāts visa ceļojuma laikā, atplaukst smaidā un sirsnībā. Ko tik nedarījām – sauļojāmies, stūrējām, fotografējāmies, atbalstījām Gustavo lobsteru zvejā.

Viena lobstera cena ir 15 eiro. Kad redzi, cik grūti nākas tos atrast, saproti, kāpēc tāda maksa. Oficiāli tos ķert aizliegts, vietējiem tas ir nelegāls bizness un iespēja nopelnīt. Saķertie mošķi tiek ātri pagatavoti un notiesāti, kuģa klājs noskalots, un neviens vairs nevar pierādīt, ka tur kāds blēņojies. Ir garšīgi, pat ļoti.

Turpinām izklaides, tiekam pie delfīna bučas un fotosesijas ar pelikāniem. Piestājam pie salas, uz kuras ir viesnīca ar bāru, kas darbojas pēc “viss iekļauts” principa. Arī tur var ēst lobsterus, bet mums vairs nekārojas. Tā vietā baudām peldes okeānā. Katra tās dienas minūte ir vērta, lai to aprakstītu, taču saglabāšu tās vien savā atmiņā. Katram, kas aizbrauks uz Varadero, ir iespēja to visu izbaudīt.

Nākamajā braucienā izklaidējamies uz sauszemes – izvēlamies ekskursiju, braucot ar zirgu pajūgu. Labs piedzīvojums, tikai jābūt uzmanīgiem ar cenām. Mēs cenu pajautājam – 10 CUC stundā no katras personas. Kučieris mūs aizvizina līdz pat Ala Kapones villai, kurā, saules un skaistuma apreibinātas, izvēršam fotosesiju. Kamēr vēlāk tiekam līdz ekskursijas sākuma punktam, ir pagājušas jau divas stundas un katram jāmaksā 20 CUC. Taču arī šis piedzīvojums ir katra peso vērts!

Vēlies iepazīt Kubu? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.