Uz www.jekaba.lv

Zināmā nezināmā Kuba: 2. daļa

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Havana nav visa Kuba, tā ir lielākā Kubas pilsēta ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Šogad mums bija arī garāks brauciens uz Kubu, kur ierastā maršruta vietā aizbraucām līdz Kubas dienvidu daļas pērlei, lielākajai pilsētai – Santjago de Kuba (Santiago de Cuba).

Pa ceļam uz galamērķi apskatījām arī citas lielākās un mazākas pilsētas. Daudziem par Kubu ir priekšstats, ka jo tālāk uz dienvidiem, jo netīrāka un nekoptāka ir vide. Taču mums par pārsteigumu – jo vairāk attālināmies no Havanas, jo tīrākas un skaistākas kļūst pilsētas. Gide stāsta, ka katras pilsētas labklājība atkarīga no pilsētas vadības – jo gudrāks pilsētas mērs, jo skaistāka pilsēta. Dienvidu pilsētās ir vairāk tumšādaino iedzīvotāju, jo tur reiz bijušas lielas cukurniedru plantācijas, uz kurām tika vest vergi no Āfrikas. Arī santeria šeit ir populārāka nekā kristietība, kaut arī katrā no pilsētām ir kristiešu baznīca.

Sancti Spiritus ir pilsēta ar skaistām ēkām, lielu laukumu. Tur devāmies nelielā ekskursijā un ieturējām pusdienas, kas notika jau ierastajā mañana ritmā – viss tika atnests, nolikts un aiznests ļoti lēnām. Mums, kas pieraduši ātri, ātri visu aprīt, pat īsti neizbaudot garšu, tas šķita kaitinoši. Manuprāt, pusdienas divu stundu garumā ir par ilgu. Tālāk devāmies uz īsu salsas nodarbību, dažās minūtēs iemācīties neko nevar, bet dupšus mazliet izkustināt var.

Kubā visapkārt mirdz zelts. Grupas dalībnieki man jautāja: “Kā tā, visu laiku runā, ka Kubā visi tik nabadzīgi, bet patiesībā staigā ar zeltu apkārušies?” Atbilde pavisam vienkārša – tas ir medīcīniskais tērauds zelta krāsā. No tā ražo visu – auskarus, gredzenus, ķedītes. Arī mēs ļāvāmies mirkļa vājumam – kāds tika pie ķēdītes, cits pie rokassprādzes. Es nebiju izņēmums, nopirku veselas piecas rokassprādzes, kas Karību reģiona atmosfērā ļoti labi iederējās. Daži vietējie ir apkārušies ar ķēdēm gluži kā leģendārais filmas “A komanda” varonis.

Koloniālā stilā būvētā Camaguey pilsēta vislabāk palika atmiņā ar ekskursiju, kuras laikā mūs vizināja velorikšas. Priecājāmies kā mazi bērni un reizē jutām līdzi velorikšu vadītājiem, jo, kā zināms, latvieši ne platumā, ne garumā nav tie paši mazākie un puišiem pa bruģētajām ielām nācās mīties diezgan smagi.

Galvenajā laukumā mums (vairāk jau viņiem) bija atpūtas mirklis ar kokteiļiem. Bijām jau iemācījušies baudīt, nevis ātri izdzert un skriet tālāk. Kā jau ierasts, mums visiem likās, ka kokteilī par maz ruma. Loreta to iztulkoja bārmenim, viņš uzrāva uzaci, bet bija pieklājīgs un neko neteica, iznesa pudeli un pielēja pa malciņam visiem, kas vēlējās.

Mūsu viesnīca atradās uz izgaismotas, nesen remontētas gājēju ielas. No balkoniem pavērās burvīgs skats. Vakarā viesnīcas baseinā notika neliels šovs, nebija nekādā augstā māksla, bet bija interesanti. Arī vakariņas un brokastis bija baudāmas.

Izbraucām arī cauri Bayamo. Šajā pilsētā arī mūsdienās ļoti daudz izmanto zirgu pajūgus, tāpēc to dēvē par “klip-klap pilsētu”. Īsti gan mums pilsētā nav ko darīt, jo parasti tūristi tur tikai paēd pusdienas un dodas tālāk.

Ceļojums iekrita laikā, kad tuvojās Svētā Valentīna diena, kuras svinībām Kubā gatavojas ļoti nopietni. Redzējām, kā par godu tai kungi bija sapirkuši ziedus, bērni skraidīja ar baloniem, mājās tika nestas tortes. Visur galdiņi ar suvenīriem, visādi mīļnieciņi, kas domāti dāvanām. Arī mūsu Adrians bija parūpējies par dāvanu – izkāpjot no autobusa pie viesnīcas Santjago de Kubā, mūsu dāmas tika pie gladiolas. Vakarā mums bija plāns doties uz vecpilsētu, bet mūsu nodomu izjauca lietus, kas tieši tajā vakarā izdomāja izpildīt visa mēneša normu.

Nākamās dienas rīts sākās ar Kubas aizbildnes bazilikas apmeklējumu. Šo vietu varētu salīdzināt ar mūsu Aglonu. Tajā atrodas Kubas aizbildnes Caridad del Cobre svētbilde. Iespaidīga celtne, skaista arhitektūra, īpaša atmosfēra. Uz šo baziliku nāk arī visi šoferīši, kas citos apskates objektos parasti paliek autobusā. Nopirkuši skaistus saulespuķu pušķus, ko nolikt Dievmātei, tie lūdz palīdzību ceļā, lai būtu labs brauciens un labi tūristi, protams, arī veselību un mīlestību. To lūdzām arī mēs.

Suvenīru bodes, kur var iegādāties svētbildes un mazās lūgšanu krellītes, atrodas pāris kilometrus pirms bazilikas. Pirms esi apmeklējis svētvietu, grūti saprast, vai ir nepieciešams kāds no šiem mīļajiem nieciņiem, taču pēc apmeklējuma gribējās nopirkt kādu piemiņu, taču tas vairs nebija iespējams. Mūsējiem jau uzreiz dzima biznesa plāns – jāiesaka Loretai uzcelt kiosku pie bazilikas, nevis pāris kilometrus pirms.

Otra populāra svētvieta kubiešiem ir Satjago de Kubas kapsēta (Santa Ifigenia), kurā atrodas Fidela Kastro kapakmens – vienkāršs, liels akmens un plāksnīte ar viņa vārdu. Viena no viņa pēdējām gribām bija, lai viņa vārdā nekas netiek nosaukts, ne skola, ne ielas, ne prēmijas. Šobrīd tas tiek ievērots. Daudzu kubiešu sapnis ir nokļūt pie Fidela pieminekļa, nobildēties un rādīt to visiem, kas vēlas skatīties.

Havanas un Santjago de Kubas kapsētas vispār ir atsevišķu aprakstu vērtas. Tās nav tikai pēdējās atdusas vietas, bet gluži vai muzeji ar milzīgiem mākslas darbiem. Havanas kapsētā (Cemetario de Colon) allaž daudz ļaužu ir pie Amēlijas kapa – sievietes izlūdz sev bērniņu, citi lūdzas par savu bērnu veselību, katram sava vajadzība. Blakus kapavietai ir laukums, kurā saliktas plāksnes ar pateicības vārdiem Amēlijai, par to, ka viņa lūgšanas uzklausījusi. Zīmīgs ir arī piemineklis ugunsdzēsējiem, kas piedalījās 19. gadsimta lielākajā Havanas ugunsgrēka dzēšanā. Pavisam amizants ir domino dāmas piemineklis – dāmai tik ļoti patika spēlēt domino, ka pat aizsaulē viņa devās tieši pie domino spēles galda. Uz kundzes kapa ir trīs tādi domino kauliņi, kas viņai bija rokā pēdējā spēlē. Arī Santjago kapsētā ir daudz ievērības cienīgu pieminekļu.

Vēlies iepazīt Kubu? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.