Uz www.jekaba.lv

Zināmā nezināmā Kuba: 1. daļa

Jolanta Lipska, grupu vadītāja
7 min. lasāmviela

Parasti ceļojumu stāstus šim blogam rakstu par konkrētiem braucieniem, detalizēti pa dienām, bet šoreiz apkopošu spilgtākos mirkļus no visiem saviem braucieniem uz vienu konkrētu valsti – Kubu. Ja rakstītu par katru dienu, ko esmu pavadījusi Kubā, šī stāsta lasīšanai būtu nepieciešams vismaz gads.

Šī gada februārī vienā no saviem ierakstiem Facebook ieminējos, ka būtu labi atgriezties Havanā un lēnām izstaigāt šo pilsētu. Zināju, ka ar šādām domām jābūt uzmanīgai, jo, skaļi izteiktas, tās mēdz piepildīties, bet nebiju domājusi, ka tas notiks tik ātri. Uz Havanu lidoju jau maija sākumā – uz FitCuba 2019 tūrisma izstādi.

Ceļojuma sākums bija lielisks – izmantojot dienesta stāvokli, lidoju biznesa klasē. Apkalpošana lieliska, ēdiens garšīgs. Nieka 12 stundas, un biju Havanā. Iekārtojos viesnīcā, un varēju doties brīvsolī. Pirmajā brīdi nesapratu, kas un kā, gāju un visu laiku kaut ko meklēju, kamēr lēnām sāku saprast, ka man NEVIENS NAV JĀSKAITA UN NEKAS NAV JĀMEKLĒ! Eju tur, kur gribu, kad gribu un cik ātri gribu. Tūrisma grupu vadītājam ļoti nepierasta sajūta.

Man bija priekšstats, ka Havanas vecpilsēta ir pilnīgi nesaprotama un sastāv no daudzām mazām ieliņām, kas visu laiku krustojas. Taču izrādījās, ka tā nav. Havanā ar ielām viss kārtībā. Ir divas galvenās ielas – Obispo (kā mūsu Brīvības) un O’Reilly (kā mūsu Čaka), kuru tuvumā atrodas vecpilsētas galvenie apskates objekti. Pirms brauciena domāju, ka stingri pieturēšos pie kartes, lai redzētu visu, ko esmu ieplānojusi, taču, esot uz vietas, kājas pašas kaut kur nesa, nesaskaņojot plānus ar mani. Lēnām un pamazām mācījos būt brīva un spontāna. Ļoti labs palīgs tādās pastaigās ir bezsaistes (offline) karšu lietotne viedtālrunī. To izmantoju, kad aizklīdu kur tālāk prom no zināmām ielām.

Nākamajā dienā gāju uz vienu no apskates objektiem, iepriekš izpētījusi tā atrašanās vietu kartē. Nokļuvu rajonā, uz kuru tūristus parasti neved, jo tajā nav pārāk daudz apskates vietu un autobuss nevar izbraukt pa tik šaurām ieliņām. Šādām pastaigām ir gan savi plusi, gan mīnusi. Plusi – var nejauši pa ceļam atrast dažādas interesantas lietas, piemēram, neparastus grafiti uz sienām un vienu no skaistākajām baznīcām Havanā, Mersedesas baznīcu (Iglesia de la Mercedes), kas celta 19. gs. beigās un ir labāko Kubas mākslinieku apgleznota. Visvairāk priecēja tas, ka apkārt nebija tūristu pūļu, kas traucētu baudīt mierpilno klusumu. Mīnusi – tā kā mazās ieliņas ir tālu no tūristu pūļiem (vai tūristu pūļi tālu prom no ieliņām), tās nav tik sakoptas kā Havanas centrs, arī ēkas netiek pienācīgi renovētas. Starp balkoniem un veļas striķiem var atrast īstas arhitektūras pērles, kas gaidīt gaida, lai tās atjaunotu.

Šādās šķērsielas var atrast arī tā saucamās casas particulares – privātos apartamentus. Man ļoti patīk Kuba un Havana, bet naktsmājas šādā rajonā es tomēr sev nerezervētu. Iespējams, esmu bailīga, bet bija vietas, kurās pat dienas gaismā jutos neomulīgi, īpaši tad, kad no pagalmiem sāka nākt ārā tumšādaini vīrieši, kam ļoti interesēja, ko es viņu rajonā daru un uz kurieni eju. Biju ieklīdusi rajonā, kurā neviena tūrista nebija un, spriežot pēc tā, kādu interesi es izraisīju, domāju, ka nekad arī nav bijis. Tā kā iztēle man strādā ļoti labi, uzreiz iedomājos, kā šis rajons izskatās naktī – paldies, es labāk piemaksāju un dzīvoju citur.

Kad nokļuvu tur, kur gribēju, viss vēl bija ciet. Gaidīt atvēršanu nevēlējos, un gāju tālāk “ekspotīcijā”, kā teiktu Pūks. Šoreiz, paļaujoties tikai uz intuīciju, kas, izrādās, ir ļoti laba padomdevēja. Iegriezos “Pirātu bārā” (Al Pirata Heladeria), kas ir mazs, skaists bārs ar dažiem galdiņiem iekštelpā un dažiem galdiņiem uz ielas. Tā kā iepriekšējā vakarā bārs bija pilns un vietu nebija, šoreiz izmantoju izdevību un pasūtīju dzērienu, kafiju un saldējumu. Viss ļoti garšīgs un par ļoti draudzīgām cenām.

Tālāk Sv. Franciska laukums (Plaza de San Francisco) un mans draugs, kuru vienmēr apmeklēju – El Caballero de Paris. Lai atgrieztos Kubā, ir jāpieskaras pie šī kunga bronzas statujas bārdas un pirksta un jāuzkāpj tam uz kājas. Ticējums tiešām strādā, katrā braucienā mēs ejam ciemos pie viņa. Šis brauciens nebija izņēmums, atkal samīļoju kungu uz atgriešanos, un devos tālāk uz Obispo ielu, uz kuras atrodas populāri apskates objekti – Ambos Mundos viesnīca, kurā reiz dzīvoja Ernests Hemingvejs, un viens no labākajiem Havanas bāriem Floridita, kurā slavenais rakstnieks baudīja savu iemīļoto Papa Doble kokteili. 

Man bija plāns nokļūt Fusterlandijā (Fusterlandia). Tie, kuri lasīja manus ierakstus Facebook, zina, ka, pateicoties manai atraktīvajai un enerģiskajai gidei, nu jau varētu arī teikt –draudzenei, Loretai, tur arī nokļuvu. Ne visiem kubiešiem ir savs personīgais auto, Loretas ģimenei tāds ir, retro moskvičs. Latvijā parasti tik vecus auto nodod lūžņos, taču Kubā ir citādi. Auto ir uzlabots, ieliktas skandas, mūzika skan tā, ka aizmugurē neko nevar dzirdēt no tā, ko runā priekšā. Izkāpt pats nevar, lai atvērtu durvis, ir jāiziet speciāla apmācība. Ir arī kondicionieris – četri atvērti logi. Un šis “autoprieks” maksā nieka 11 500 USD (cena pareiza). Arī degvielas cenas Kubā ir samērā augstas, viens litrs maksā 1,20 CUC (ap 1,10 EUR), degvielu var nopirkt tikai par konvertējamiem peso. Galveno funkciju auto pilda, mēs tiekam uz Fusterlandiju.

Vietējais mākslinieks vārdā Hosē Fusters (Jose Fuster) pagājušā gadsimta 90. gados aiz neko darīt savā pagalmā sāka veidot mozaīkas. Kaimiņiem iepatikās, un tie lūdza izrotāt arī viņu mājas un sētas. Ap mājām ir mūra sienas, kas nu klātas ar mozaīkām. Dažos darbos attēlotas slavenības, piemēram, Frīda Kalo un pat Čegevara. Šis rajons (apmēram 20 km attālumā no Havanas centra) tagad kļuvis ļoti populārs, tūristiem no kruīzu kuģiem Fusterlandija ir obligāto apskates objektu sarakstā. Pateicoties šai galerijai, vietējiem iedzīvotājiem ir darbs, viņi atvēruši mazas suvenīru bodītes un kafejnīcas. Man patika, kaut kas līdzīgs Gaudi darbiem Barselonā. Mums paveicās, jo galerijā bijām vieni paši, varējām izstaigāt visus stūrus un netraucēti sabildēties. 

Bija iespēja arī nopirkt arī paša mākslinieka darbus, bet, ieraugot cenu, visa gribēšana pārgāja.

Otra galerija, kurā tajā dienā nokļuvu, bija Callejon del Hamel, kas atrodas vienā no nabadzīgākajiem Havanas rajoniem. Galerija nosaukta par godu rajona mecenātam Fernando Hamel. Tur apvienojušās modernās Kubas un āfrikāniskās Kubas mākslas – grafiti uz sienām un santeria dievības mazajos saloniņos. Santeria ir reliģija, kurai pievērsušies ļoti daudzi kubieši, tiek pielūgtas Āfrikas dievības – Ochun (upju aizbildne), Yemeya (jūras aizbildne), Obatala (augstākā dievība) un vēl daudzas citas, līdzīgi kā mums ir Jūras māte, Meža māte, Pērkons. Te var atrast gleznas un foto ar santeria dievībām, vidējā cena 25–50 EUR. Es atradu to, kas man patika, Chango – uguns, zibens, bungu un deju patrons, taču nosauktā cena lika aizdomāties, vai tiešām tik ļoti man šis Chango vajadzīgs, šoreiz viņš palika galerijā. Iespējams, nākamajā reizē būs labāka cena un Chango brauks man līdzi uz Latviju. 

Pēc pāris stundām, ēdot pusdienas, runājām ar Loretu par redzēto, kad mūs uzrunāja pie blakus galdiņa sēdošā sieviete, viņa esot Fernando Hamel radiniece – pasaule ir tika maza!

Kad Loreta piedāvāja aiziet pie vietējās zīlnieces-gaišreģes, protams, piekritu. Esperansa bija burvīga sieviete, labākajos gados, mācījusies Krievijā, nedaudz runāja krievu valodā. Dzīvoja viņa manā uztverē luksusa klases mājā ar lielām istabām. No ārpuses ēka bija noplukusi, bet dzīvoklis gaumīgi iekārtos. Apsēdos man ierādītajā vietā, un process sākās. Man par lielu pārsteigumu Esperansa stāstīja par mani tā, it kā iepriekš viņai būtu nosūtījusi CV ar detalizētu savas dzīves izklāstu. Kopumā interesants pasākums, man patika. Tagad tikai jāgaida, lai piepildās viss, ko viņa sasolīja jeb, pareizāk sakot, redzēja kārtīs. 

Vēlies iepazīt Kubu? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.