Uz www.jekaba.lv

Zanzibāras velo piedzīvojums – 1. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
5 min. lasāmviela

Ir pl. 3.40 no rīta. Ierodos lidostā, kur priekšā jau pieci manas grupas ceļotāji, smaidīgi un gatavi ceļojumam. Sagaidām pārējos septiņus un dodamies reģistrēties Flymeaway tiešajam lidojumam uz Zanzibāru. Tad lidostas kafejnīcā iemalkojam rīta kafiju ar īpašu Latvijas dzimšanas dienas sveicienu uz piena putām. Šovakar Latvijas 99. dzimšanas dienu svinēsim citā pasaules malā.

Zanzibara_002

Laiks līdz lidojumam paiet ātri, un drīz vien varam ieņemt savas vietas lidmašīnā. Kļūst skumji, kad izdzirdam, ka vienam kungam ceļojums ies secen, jo viņa pases derīguma termiņš neatbilst ceļošanas noteikumiem. Nodomāju, cik labi, ka mani kolēģi vienmēr cītīgi seko līdzi mūsu ceļotāju pases datiem.

Lidmašīnā vietas daudz. Tie, kas samaksājuši par papildvietām, tiek izvērsties pat pa trim sēdvietām, kas teju 11 stundu ilgo lidojumu padara daudz vieglāku. Lidojuma laikā tiek pasniegtas uzkodas – kruasāns ar šķiņķi un sieru – un vēlāk arī pusdienas – var izvēlēties vistu vai liellopa gaļas gulašu. Man kā veģetārietei abas ēdienreizes iet secen, bet nebēdāju, jo esmu sarūpējusi sev ceļam našķus, turklāt – iespējams, uztraukuma dēļ – izsalkumu gandrīz nejūtu.

Kad nolaižamies Zanzibāras lidostā, lidmašīna uzreiz uz skrejceļa tiek no abām pusēm nomazgāta ar lielu ūdens strūklu. Sākumā neattopu, vai lidaparāts tiek šādi attīrīts no putekļiem vai varbūt sterilizēts gadījumam, ja nu esam atveduši kādu eksotisku bacili. Taču, kad ieraugu, ka mūs sagaida vesela delegācija ar fotoaparātiem un filmēšanas kamerām, nojaušu, ka pareizā atbilde ir cita – tā tiek sagaidīts pirmais čarterlidojums no Latvijas. Kad lidmašīnas durvis atveras, tajā ienāk ilgi gaidītais siltums jeb, drīzāk pat jāsaka, karstums, un delegācija vismaz desmit cilvēku sastāvā, kas mūs sveic ar ierašanos Zanzibārā. Pa ausu galam dzirdu, ka viens no sveicējiem ir Zanzibāras tūrisma ministrs. Visi virzās uz priekšu pa lidmašīnas eju, sarokojas, sasveicinās un laipni lūdz mūs Zanzibārā.

Zanzibara_003

Pēc tādas sagaidīšanas visi smaidīgi dodamies lidostas ēkā, lai noformētu Tanzānijas vīzas. Sākas neliels juceklis, jo darbinieki nav gatavi apkalpot vairāk nekā 100 cilvēkus vienlaicīgi. Tā kā man ir jāmaksā par vīzām visai savai grupai, tad tieku virzīta no viena lodziņa pie otra, jo neviens īsti nezina, kā pareizāk ar mums rīkoties. Beidzot no manis pieņem maksājumu karti un varam formēt vīzas. Tiekam nobildēti, noskanēti tiek arī visi roku pirksti. Pēc mirkļa saņemam savas pases, kurās ir vīzas ar izplūdušām bildēm. Dažiem ir paveicies un foto ir iekļuvusi visa seja, citiem – tikai tās daļa. Šeit der visas bildes.

Kad saņemam koferus, no karstuma esam jau ar slapjām mugurām. Sagaidītāju pūlī meklējam Kristīni, liepājnieci, kura jau 11 gadus Zanzibāru sauc par savām mājām. Pie izejas nākas apstāties, jo mūs sagaida vietējie dziedātāji un dejotāji ar nelielu apsveikuma koncertu. Kad beidzot ieraugām Kristīni, esam priecīgi par satikšanos.

Mums tiek ierādīts komfortabls busiņš, kas aizved uz Akmens pilsētas viesnīcu. Tur tiekamies ar Helēnu, “Bike Zanzibar” īpašnieci. Viesnīca atrodas gandrīz pie okeāna malas, pašā pilsētas centrā. Helēna man iedod Tanzānijas šiliņus – nauda samainīta visiem grupas biedriem, katram pa 100 eiro. Tie ir 250 000 šiliņu katram, un sanāk, ka manā somā nonāk trīs miljoni šiliņu. Acumirklī esmu kļuvusi par miljonāri, bet gribu pēc iespējas ātrāk no svešās naudas atvadīties, jo nejūtos droši to atstāt viesnīcā un negribu arī milzīgo naudas paku ņemt sev līdzi vēlā pastaigā pa pilsētu.

Zanzibara_004

Ātri aizgādājam savas mantas uz istabiņām. Pa neilgo laiku esam nosvīduši tā, ka Latvijas drēbes ir teju pielipušas pie miesas. Žigli uzvelkam Zanzibāras klimatam un kultūrai atbilstošus tērpus – esam ieradušies musulmaņu zemē, tādēļ par atsegtiem pleciem, dziļiem dekoltē, īsiem svārkiem un šortiem ir jāaizmirst.

Helēnas pavadībā draudzīgi dodamies uz netālu esošo restorānu, kas ir iekārtots sultāna valdīšanas laika stilā. Ceļš nav garš, tomēr Akmens pilsēta paspēj mūs pārsteigt ar šaurām ieliņām, netīrību, izgāztuves smārdiem, klaiņojošiem kaķiem un pat virsū skrienošu, milzīgu žurku, bet tas viss mums šķiet Āfrikai atbilstoši. Stone Town tik un tā piemīt savs šarms.

Zanzibara_005

Vakariņu galds ir klāts skaistā, klusā restorāna pagalmā – ar svecēm, baltu galdautu. Virs mums tik zvaigžņota debess. Esam mazliet apmulsuši no šīs negaidīti romantiskās atmosfēras. Nolieku uz galda sveci Latvijas karoga krāsu svečturī un arī pašu karodziņu, tad pasniedzu katram karameli karoga krāsās. Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā!

Kad esam apsēdušies savās vietās, iepazīstamies. Drīz vien tiekam arī pie garšīga ēdiena. Vakariņu laikā uz kādu brīdi pazūd elektrība, bet par tādu iespējamību jau tikām brīdināti iepriekš, tāpēc neesam pārsteigti. Šis incidents vēl vairāk akcentē romantisko atmosfēru.

Pēc bagātīgajām vakariņām dodamies nelielā pastaigā pa Akmens pilsētu. Aizejam uz krastmalu, kur apskatām nakts tirdziņu – pārsvarā tajā tirgo ēdienu, ko turpat uz ielas arī gatavo. Helēna gan mums iesaka labāk neko ēdamu nepirkt, un, tā kā jau tāpat esam pārēdušies, tas mums arī nešķiet vajadzīgs. Protams, tiek pārdoti arī dažādi suvenīri, bet ceļojuma sākumā uz tiem vēl nemaz neskatāmies.

Pajautājot kādam garāmgājējam ceļu, aizejam līdz Fredija Merkūrija mājai. Biju dzirdējusi, ka iekšā tikt nevar, bet māja ir vaļā un mēs varam ieiet. Tiesa gan, tālāk par kāpņu telpu mēs netiekam. Tur izvietotas dažas ievērojamā mūziķa fotogrāfijas, bet virs vienām no durvīm piestiprināta zeltaina plāksnīte ar dziedātāja vārdu. Tā kā nākamajā dienā plānots diezgan liels pārbrauciens ar riteņiem, pēc Merkurija mājas apmeklējuma dodamies viesnīcas virzienā.

Zanzibara_006

Viesnīcas numuriņi ir mazi un vienkārši, bet tā kā viesnīca atrodas pašā centrā un tajā paredzēts pavadīt tikai vienu nakti, tai nav ne vainas. Lai arī sākotnējā doma ir uzreiz pēc atgriešanās viesnīcā doties pie miera, tomēr ar dažiem izturīgākajiem ceļotājiem vēl paliekam nomodā, lai Latvijas dzimšanas dienai par godu iemalkotu no mājām līdzpaņemto upeņu balzamu. Pacienājam arī turpat pie blakus galdiņa sēdošo sargu, kurš ļoti laipni un izpalīdzīgi sameklē mums glāzes. Viņam mūsu balzams šķietot ļoti stiprs. Kad beidzot dodamies pie miera, sargs tomēr lūdz, vai nevarētu dabūt vēl mazliet.

Vēlies iepazīt Āfriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.