Uz www.jekaba.lv

Viss, kas Tev jāzina par vistiņbusiem

Zaiga Runce, ceļotāja
7 min. lasāmviela

Ja, būdams Centrālamerikā, neesi kaut reizi braucis ar košu, skaļu un smirdīgu vistiņbusu, Tu neesi bijis Centrālamerikā.

Vistiņbusi (angļu val. chicken bus, spāņu val. camioneta) ir Ziemeļamerikā – visbiežāk ASV – savu laiku nokalpojuši skolēnu autobusi, kas nonākuši kādā no Centrālamerikas valstīm. Tur tie nokrāsoti košās krāsās (ne vienmēr gan, piemēram, Belizā tie joprojām ir dzelteni un ar uzrakstu School Bus), rotāti ar hromētām, spīdīgām detaļām un nu kalpo kā sabiedriskais transports. Ar vistiņbusiem visbiežāk pārvietojas ne tie turīgākie cilvēki, dažviet tas ir vienīgais pieejamais transports. Tūristiem vistiņbusi ir lētākais pārvietošanās līdzeklis (ja neskaita iešanu kājām).

Vistiņbusi sastopami Gvatemalā, Nikaragvā, arī Belizā un Salvadorā, bet Panamā tie jau sāk izzust. Starp citu, Panamā tos sauc par sarkanajiem velniem, daudzi no tiem ir rotāti ar šoferiem svarīgu cilvēku portretiem.

 

Vistiņbusu vienmēr apkalpo divi cilvēki. Pirmais ir šoferis, kurš drāžas pa putekļainajiem ceļiem tik ātri, it kā pats nelabais dzītos pakaļ. Otrs ir šofera palīgs jeb ayudante, kura pienākumos ietilpst: naudas iekasēšana; pasažieru un viņu bagāžas savietošana autobusā tā, lai visam un visiem pietiktu vietas; topošo pasažieru pievilināšana, izliecoties pa atvērtajām priekšdurvīm un skaļi saucot maršruta galamērķi. Starp citu, autobusa durvis tiek aizvērtas tikai brīžos, kad garām brauc policija.

Kā atpazīt vistiņbusu?

Ar to noteikti nebūs nekādu problēmu – vistiņbusu var dzirdēt jau pa gabalu. Bieži vien jau krietnu gabalu pirms pieturas šoferis sāk pīpināt apdullinošo tauri. Kad vistiņbuss ir iebraucis pieturā, palīgs nelaidīs garām nevienu pasažieri – palīdzēs gan somas ienest iekšā (vai piesiet tās uz jumta), gan iekāpt, gan ierādīs vietu, kur apsēsties. Ja brauksi ar mazu bērnu, palīgs noteikti atbrīvos sēdvietu. Tikai nemulsti, ja viss palīdzēšanas process būs ļoti straujš un ne pārāk maigs.

Vistiņbusu pieturas visbiežāk nav nekā apzīmētas. Visdrošākais veids, kā atrast pieturu, ir jautāt vietējiem. Piemēram, Atako Salvadorā pieturvietas dažādu virzienu autobusiem atradās vien metra attālumā viena no otras. Metrs pa labi – brauc uz ziemeļiem, metrs pa kreisi – brauc uz dienvidiem. Turklāt vietējie un šoferi to ļoti precīzi ievēroja.

Kā var zināt, kur vistiņbuss brauc?

Vistiņbusu priekšpusē parasti ir uzrakstīta vieta, kur tie brauc, bet, kamēr to izlasa, visdrīzāk autobuss jau ir aizbraucis garām. Un ne visiem vistiņbusiem ir uzraksti. Tāpēc drošākais variants ir klausīties, ko kliedz palīgs. Vēl var pajautāt vietējiem, kas jau stāv pieturā.

Pat tad, ja tev šķiet, ka vistiņbuss brauc pareizajā virzienā, iesaku tomēr sekot līdzi kustībai telefona kartē ar GPS. Mēs bijām ceļā uz Gvatemalas un Salvadoras robežpilsētu Valle Nuevo, kad sākām šaubīties, vai tiešām tur jābrauc ar līkumu. Izrādījās, ka mūs nedaudz piečakarēja un gribēja aizvest uz citu robežpunktu. Mums tas galīgi nederēja, kā rezultātā ceļā pavadījām papildu četras stundas, kas, braucot ar diviem maziem bērniem, galīgi nebija jauki.

Cik maksā biļete?

To nekad nevar zināt. Labākais, ko mēs iemācījāmies sava ceļojuma četru mēnešu laikā – pajautāt cenu kādam no tuvāk sēdošajiem pasažieriem un sagatavot precīzu summu, ko iedot palīgam. Tikai vienu vai divas reizes mums paprasīja lielāku summu, bet starpība bija ļoti neliela.

Nikaragvā gan gandrīz katrā vistiņbusā un mikriņā ir publiski redzams papīrs ar maksimāli noteikto summu, ko palīgs drīkst prasīt par konkrēto maršrutu. Dažreiz gan mums par nelielu ceļa gabalu gribēja nokāst visa maršruta biļetes cenu.

Tūristi – īpaši pavisam bāli un angliski runājoši – dažu palīgu acīs ir kā naudas zīmēm piebāzti maki, kam var pieprasīt lielāko summu, ko nav kauns pajautāt. Īpaši alkatīgi “ajudas” strādā Nikaragvas dienvidos, netālu no Kostarikas robežas – Rivas pilsētā un San Juan del Sur. Tur nācās maksāt arī par katru mugursomu, ko vedām autobusā. Nekad nekur citur par bagāžu neviens maksāt nelika, šajā maršrutā arī nemanījām maksimāli noteiktās cenas papīru.

Ak jā, par braucienu jāmaksā tad, kad pie Tevis pienāks ayudante, bet negaidi, ka Tev tiks iedota biļete. Tikai vienu reizi – braucot uz Gvatemalas pilsētu – saņēmām biļeti.

Kāds ir vistiņbusu grafiks?

Tāda nav! Vitiņbuss no gala pieturas izbrauc tikai tad, kad ir pilns. Iekāpjot maršruta vidū, būs jāmēģina iespiesties. Lai gan konkrēta grafika vistiņbusiem nav (vismaz mēs par tādiem neko nezinām), tie kursē tik bieži, ka par to galīgi nav jāsatraucas. Nepopulārākos maršrutos grafiks gan varētu būt, jo tas, iespējams, ir vienīgais autobuss dienā, bet tad aptuveno atiešanas laiku zinās kāds vietējais.

Pieturas – tas ir, pasažieru izlaišanas vietas – ir tur, kur vajag. Bija viens brauciens, kad pasažieri izkāpa un iekāpa vistiņbusā burtiski ik pa 50 metriem. Tajā brīdī šķita pilnīgs absurds – vai tiešām nevarētu visi sanākt kopā vienā vietā? Taču ir tiešām ērti, ka var paprasīt izlaist tieši tajā vietā, kur vajadzīgs.

Cik daudz pasažieru var uzņemt vistiņbusi?

Vēl vienu! Lai cik piebāzts būtu vistiņbuss, vēl vienam pasažierim vieta noteikti atradīsies.

Ja viens garais krēsls paredzēts 2-3 pasažieriem (atkarībā no autobusa modeļa), tad tajā apsēsties var vismaz par vienu pasažieri vairāk. Braucot pa kalnu serpentīniem, tā sēdēt pat ir drošāk, jo, atbalstoties vienam pret otru, izslīdēt no sēdvietas nevar.

Ja vistiņbusā gadās stāvēt, iesaku turēties. Taču, ja autobuss ir stāvgrūdām pilns, pasažieri balstās viens pret otru.

Vistiņbusi – tā ir dzīve!

Vistiņbusi ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, tas ir arī tirgus, disko un baznīca. Katrā pieturvietā vistiņbusā sakāpj dažādu preču tirgotāji. Var nopirkt sagrieztus svaigus augļus un to sulas, bet var paēst arī kārtīgas pusdienas. Piedāvāto preču klāsts ir ļoti plašs – sākot ar pildspalvām un grāmatām, beidzot ar matu daudzumu palielinošiem šampūniem un Viagru.

Belizā vairākos vistiņbusos mūzika bija uzgriezta tik skaļi, ka sajūtas bija kā kārtīgā diskotēkā. Bija arī daži dzīvās mūzikas izpildītāji. Nereti vistiņbusa priekšā sludina mācītāji un reliģiozie fanātiķi, visbiežāk tās notiek galvaspilsētu tuvumā.

Kā izkāpt no vistiņbusa?

Mūsu somas vēl nebija noceltas un Edgars vēl nebija izkāpis, kad autobuss jau atkal sāka braukt. Pirms tam domājām, kur gan cilvēki vistiņbusos tik traki steidzas, paspēs taču visi izkāpt. Bet nē, var arī nepaspēt! Arī bagāžu uz jumta palīgs krāmē un pārkrāmē, kamēr autobuss brauc.

Jau laikus jāzina, kur gribi izkāpt. Iesaku cītīgi ieklausīties palīga nosauktajās pieturās. Jāmēģina laicīgi tikt līdz autobusa durvīm, kas ne vienmēr ir viegls uzdevums.

Ja tev nav ne jausmas, kur jāizkāpj, jau iepriekš pasaki to palīgam. Viņš parūpēsies, lai tu varētu izkāpt īstajā vietā.

Vai tas ir drošs pārvietošanās līdzeklis?

Vistiņbusi ir vieni no ātrākajiem transportlīdzekļiem uz Centrālamerikas ceļiem. Daudzi šoferi mēdz braukt pārgalvīgi. Droši vien tādēļ virs šofera vietas griesti parasti ir aprakstīti ar tādiem teicieniem kā: “Jēzus ir mans šoferis!”, “Jēzus Kristus sargā mani!” u.tml.

Man ir pamatotas aizdomas, ka vistiņbusi ir tehniski drošāki par attīstītāku valstu autobusiem. Vistiņbusi šķiet uzbūvēti tik kārtīgi un pamatīgi, ka nekādu servisu tiem īpaši nevajag. Vienu reizi mēs pat gandrīz nepamanījām, kā maršruta vidū mūsu busam tika nomainīta riepa.

Otrā diena Kostarikā iespiedusies atmiņā ar braucienu “parastajā” sabiedriskajā autobusā. Pa Cenrtālameriku bijām ceļojuši jau gandrīz četrusmēnešus, bet neko tādu nevienā vistiņbusā vēl nebijām piedzīvojuši. Pusceļā uz La Fortunu autobuss pēkšņi apstājās, jo no bagāžas nodalījuma bija izkritušas dažas somas. Joprojām nesaprotu, kā tas varēja notikt. Vistiņbusiem somas un visu citu bagāžu (grozus, maisus u.c.) visbiežāk piesien uz jumta, bet nevienu reizi nemanījām, ka kaut kas būtu nokritis vai pazudis.

Kopumā mēs vistiņbusos jutāmies droši, mūsu ceļojuma laikā bija tikai pāris nervus kutinoši braucieni.

Vienīgais, no kā mēs apzināti izvairījāmies – braukt vistiņbusos tumšajā diennakts laikā. Vienu reizi gan sanāca pabraukt nelielu gabalu arī vakarā, bet tas bija ne pārāk omulīgs brauciens. Vistiņbuss bija stāvgrūdām pilns, mēs bijām laimīgi, ka sēdējām. Iekāpām, kad sāka krēslot, bet tumsa pienāca ļoti ātri, busā nekāda apgaismojuma nebija, braucām, sēžot pilnīgā tumsā.

Pēdējais jautājums – vai vistiņbusos brauc arī vistas?

Vistiņbusi savu nosaukumu ieguvuši, pateicoties tam, ka tajos tiek pārvadāti arī lopi. Kādā brauciena laikā nejauši paskatījāmies uz augšu, uz somu plauktiem. Tur cauri balta auduma maisam bija izdūrušies vistas nagi. Kādā citā reizē vistas maisos bija nemierīgākas, un tās varēja arī dzirdēt. Taču kopumā vistiņbusos cilvēku tomēr ir vairāk nekā vistu.

Vēlies iepazīt Centrālameriku? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.