Uz www.jekaba.lv

Viļņas radniecīgais šarms – neparasts ceļojums pa kaimiņzemes galvaspilsētu

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Ja Rīgu es varētu vienpersoniski nominēt par Baltijas sirdi, tad Viļņu – par tās bohēmisko māsu. Pēc dažu stundu brauciena iespējams nokļūt dienvidnieciskas arhitektūras skavās. Protams, arī baznīcu ielenkumā. Leišiem piestāv viņu trakā reliģiozitāte. Un vienlaikus tur netrūkst visu vecumu puķu bērnu, īpaši Užupī. Kopaina raisa lepnumu pret mūsu kaimiņiem, kurus par brāļiem saucam.

Apmetāmies Airbnb atrastā, īpatnējā dzīvoklī. Tas diezgan labi atspoguļoja mūsu izbraucienu – kopā saliktas gandrīz neiedomājamas lietas. Gaumīgām koka sienām bija piestiprinātas slāviska rakstura kristāla lustras, savukārt zīda segas klātas pa virsu tādiem kā govsdeķīšiem. Tomēr viss kopā izskatījās perfekti – neiedomājami, taču perfekti. Turklāt māja, kur atradās mūsu naktsmītne, tikusi celta septiņpadsmitajā gadsimtā – tolaik kā klosteris. No mazajām istabām pa logu varēja redzēt Svētās Annas baznīcu, kas ir viens no Viļņas simboliem, ko savulaik pats Napoleons gribējis līdzpaņemt. Dzīvojām vecpilsētā par labām naudām. Vispār šeit jāuzteic lietuvieši – viņu piedāvājums Airbnb ir ļoti eklektisks, katrai gaumei un makam pa prātam.

Vilna_011

Nedaudz pajūsmojām par guļvietu un devāmies ārā. Lielākais mazā ceļojuma mērķis bija, rupji sakot, vazāties pa Viļņas ieliņām. Siltā augusta piektdienas pievakare tā vien aicināja lūkoties visapkārt, lēnām stiprinot redzi ar aliņu. Diezgan taisnā ceļā gājām uz Užupi, uz izslavēto mākslinieku pārņemto, pašpasludināto republiku. Turklāt nejauši satiktie vietējie turpināja norādīt uz labāko picēriju pilsētā, kas esot tieši tur, Užupī, tieši ar tādu pašu nosaukumu. Ēst gribējās kā bullim plēsties, tāpēc izslavētajā ēstuvē nosēdāmies jau labi drīz. Pārlieku apmierināti gan neizgājām, varbūt pavāram bija slikta diena.

Vilna_015

Vilna_014

Vilna_013

Bet nākamie soļi atgrieza dzīvesprieku iepriekšējos augstumos. Užupes ielām piemīt tāds neuzfrišināts šarms. Lielākais prieks bija iegriezties teju katrā iekšpagalmā, kādi pārsvarā raksturīgi pilsētām vairāk uz dienvidiem – divstāvīgās, sašķobītās mājas visā garumā pārsvītroja kopēji balkoni, uz kuriem veda līkas koka vai mūra kāpnes. Lieki piebilst, ka ārpusē pie margām vienmēr plīvoja raibas vešas vai atradās citi interesanti, netradicionāli priekšmeti.

Vilna_010

Vilna_008

Vilna_004

Katrā otrajā iekšpasaulē koka paēnā bija nostutēts beņķītis vai pie siltas sienas stāvēja piespiedies soliņš, it kā mūs gaidīdams. Tā nu mēs klīdām un klīdām garām vecajām ēkām, māksliniekiem un hipijiem. Atmosfēru paspilgtināja amatnieku tirdziņš kanālmalā, arī tas bija kaut kādā ziņā dienvidniecisks un mākslinieciski sašķobīts.

Vilna_002

Vilna_003

Vakaru noslēdzām bārā “Špunke”. No mūsu mājas saimnieka padzirdējām, ka tā zināma kā nedaudz alternatīva socializēšanās vieta un, lai gan tur pieejami izcili aliņi, cilvēki uz turieni ejot tieši sarunāties ar pazīstamiem un nepazīstamiem ļautiņiem. Iegājām dzīvojamās istabas lieluma telpā un uzreiz tikām pie garda leišu craft alus – “Humulupu IPA”. Tas aromātiski saslēdzās kopā ar atmosfēru, draudzīgo bārmeni un īpašnieku vienā personā, kurš priecīgs mūs uzrunāja par braļukām.

Tad “Špunke” lēnām sāka piepildīties ar cilvēkiem un čalām. Ienāca sirms kungs ar ģitāru rokā – izrādās, amerikāņu mūziķis, kurš piepelnās, spēlējot bāros. Viņš, protams, bija vairāk kā laipni gaidīts sniegt vakara koncertu. Repertuārā bija iekļauts mazliet no visa – no Saimona un Garfunkela, Boba Dilana, Džonija Keša un citu smagsvaru repertuāra. Ļoti brīva, taču profesionāla uzstāšanās. To dzirdot, “Špunkē” ieplūda arvien vairāk cilvēku.

Vilna_016

Vilna_012

Vilna_017

Mēs kā vieni no pirmajiem vakara viesiem tikām pie labākajām sēdvietām, bet jau pēc neilga brīža tās laipni dalījām ar citiem. Tērzējām pie viena galda ar itāļiem, ar dažādu paaudžu užupiešiem, kas bija gan mūsu, gan mūsu vecāku gados, un ar visai internacionālu kurlmēmo kompāniju, ar kuriem sazināties palīdzēja sarakstes mobilo telefonu ekrānos. Nedaudz neticamais vakars turpinājās ilgi, vēl krietni pēc iestādes oficiālā darba laika. Īpašnieks durvis jauniem apmeklētājiem jau bija slēdzis, taču mēs visi turpinājām dzīrot, jokot un smieties. Pavisam īpaša veiksme, kas tik ļoti piestāvēja Užupim un Viļņai. Mājup devāmies laimīgi pārguruši jau nakts melnumā.

Pirmās rīta domas bija par cepelīniem, jo nekad iepriekš nebija laimējies dabūt tādus īstus, autentiskus. Dzīvokļa saimnieks nesavtīgi aizvadīja mūs līdz “Šnekutim” – tradicionālai leišu ēstuvei mūsu jau iemīļotajā Užupī. Tā bija līdzīga mūsu “Lido”, kur var gūt vismaz kaut kādu ieskatu vietējā pavardā, tikai ar atšķirību, ka šī vieta līdzinājās mazam, piemīlīgam malkas šķūnim, pie kura divas paliela auguma dāmas ārā mizoja kartupeļus. Uzreiz tapa skaidrs, ka kartupelis Lietuvā ir liels dārgums, ko turienieši ir iemācījušies veikli apstrādāt.

No iekšpuses “Šnekutis” atgādināja mūsu Viļņas dzīvokli – tur, šķiet, sastutēts bija viss, ko izveidotāji spējuši atrast par velti. Bet atkal – mājīgi. Iepriecināja arī visai demokrātiskās cenas, bet latviešu zirņi ar speķi ēdienkartē lika pasmaidīt. Vispār jau ēdienkarte bija stipri līdzīga mūsējai ar auksto zupu un kotletēm priekšgalā. Tāpēc mūsu galvenais mērķis palika nemainīgs – cepelīnu noēšanās. Tos atnesa veikli, viegli kūpošus, kopā ar glāzi kvasa. Klīsterīgi mīkstie kartupeļu veidojumi, kas pildīti ar malto gaļu un aplieti ar baltu mērci, garšoja lieliski. Tik lieliski un barojoši, ka katru dienu gan negribētu tos ēst, bet laiku pa laikam – ļoti labprāt. Lielākā daļa no lietuviešu ēdieniem vispār ir gana sātīgi, tāpēc, lai pēc ieturēšanās ieietu atpakaļ ritmā, nepieciešam laiks. Dodoties tālāk Viļņas apsekošanā, sākumā kustējāmies visai smagnēji.

Spoži spīdošā saule atmirdzēja visās sienās – prezidenta pils, Viļņas katedrāles, universitātes un citu vecpilsētas ēku. Uzgājām Buenosairesas cienīgus antikvariātus, nepavisam smalkus. Vispār staigājām tik ilgi, ka kājas palūdza pēc atpūtas. Atguvāmies pievakarē, lai aplūkotu pilsētu no augstāka skatupunkta Gedimina pilskalnā. Interesanti bija kāpt kalnā pašā apdzīvotas vietas centrā.

Vilna_007

Vilna_006

Vilna_005

Krēslas stundā apsēdāmies uz mūra un vērojām Viļnu iedegamies pie kājām. Tālumā sākās uguņošana, visu romantikas meklētāju skatieni tika pavērsti vienā virzienā. Neesam nekādi lielie salūta fani, taču, tur un tad esot, tas likās piemērots un skaists. Kā svinīgs noslēgums nedēļas nogales izbraucienam. Piebildīšu, ka nākamajā – mūsu pēdējā – rītā lietusgāzes banāli tulkojām kā: “Viļņa raud par mūsu aizbraukšanu.”

Apcerīgi devāmies atpakaļ uz Latviju. Ar prieku par kaimiņiem, par viņu viesmīlību un lepnumu. Mini ceļojums izvērtās daudz labāks, nekā pirms tam spēju iztēloties. Šī pieredze liks mums viegli sasniedzamajā galamērķī ar radniecīgo, īpašo šarmu atgriezties ik gadu.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.