Uz www.jekaba.lv

Viens rīts Jemenā

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
2 min. lasāmviela

Es pamodos un izgāju uz ielas. Tikko bija beigusies rīta lūgšana, pilsēta modās. Šī bija jauna pilsēta, osta. Indijas okeāns no vienas, bet Sarkanā jūra un Arābijas līcis – no otras puses dalīja to. Naftas tankkuģi, eksporta konteineri, dažāda lieluma zvejnieku laivas ik mirkli cīnījās par vietu. Cilvēki bija vērojoši, nerunīgi, daži pat skarbi, taču steigas tajos nebija.

Jau iepriekšējā vakarā manu uzmanību bija piesaistījusi mošeja. Tā bija majestātiska. Saulei austot, atsperīgi devos turp. Pirmie trīs sastaptie vīrieši izjusti atņēma manu arābu sveicienu, nebrīnoties par manu valodas prasmi. Atņemot sveicienu un parādot ceļu, tie nekādi neakcentēja uzmanību uz automātiem, kas katram karājās pār plecu.

Saskatījos ar ubagu, kas sēdēja krustojumā. Arī maizes cepējs man visai skopi uzsmaidīja.

Katram vīrietim bija ierocis un bārda. Viņos bija pašcieņa, bet varbūt tā atspoguļojās no manis paša. Man viņi patika.

Pieklājīgi paklanījos un iegāju mošejā. Iekšpusē tā bija ļoti vienkārša un tik tīra, ka likās pilnīgi tukša. „Tīra vieta” – tā tiek tulkots vārds mošeja, un tādas domas ir ik cilvēkam, kas tajā ienāk.

Nerausties, esi pārliecināts, stāvi taisni, esi labestīgs un cits mednieks tevī cienījamu mednieku atzīs. Kurpnieks kurpnieku un zvejnieks – zvejnieku. Un kaujinieks tāpat kaujinieku pazīst – pat ja dažādi viņi. Karavīri neko savā starpā nedala, jo arods tiem viens!

Jau no paša rīta biju aizbēdzis no sargiem, kas pavadīja mūsu grupu. Es jutu drošību, nosvērtību, dīvaini, bet arī sirsnību, kādu nebiju jutis nevienā citā valstī.

Mirklī, kad atgriezos viesnīcā, mani pasauca divi militārās drēbēs tērpušies vīrieši. Ielas malā tie bija izklājuši lielu kartona kasti un ieturēja maltīti. Liels metāla šķīvis ar smaržojošu zirņu putru tajā. Divas ar nazi atvērtas konservu bundžas kalpoja par tasīti stiprai un saldai austrumu tējai.

„Nāc, pievienojies,” noliekot automātus sāņus, lai man būtu, kur apsēsties uz kartona, viņi teica. Tēja tiešām bija stipra. Man nācās dzert pārmaiņus no abām bundžām, jo viesmīlību nevar noraidīt. Mēs pārplēsām maizi un, ar to uzslaukot zirņu putru, gardi ēdām. Es viņus gribēju aplūkot ciešāk, bet karavīrus nevērtē, un arī viņi apskatīja mani tikai tad, kad aizgāju. Iestājās skaļš rīts.

Daļa grupas sēdēja pie brokastu galda. Atnesu to, kā viņiem trūka, un apsēdos. Man negribējās ēst, tāds kā kamols traucēja un es biju jau paēdis.

Tā bija mūsu brauciena priekšpēdējā diena Jemenā. Un pēdējā pirms puča. Vīrišķība un sirsnība bija maize, ko pārvedu mājās no tās.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.