Uz www.jekaba.lv

Uzvarētājas stāsts: Viena diena Lisabonā

Jēkaba Ceļojumi
4 min. lasāmviela

Nedēļas noslēgumā – vēl viens mūsu ceļojumu stāstu konkursā apbalvots stāsts! Šoreiz par to, cik daudz var paspēt piedzīvot dažās stundās Lisabonā.

Autore: Alise Melngave

Kad ierodos viesnīcā, Pelnrušķītes stunda jau situsi un, šķiet, arī pati balle beigusies. Pilsēta ir klusa un tukša, spoži baltas mirdz vien ielu laternas. Bet es nespēju aiziet gulēt, zinot, ka šeit man dota tikai viena diena, kura tāpat no agra rīta līdz vēlam vakaram būs jāpavada darba sanāksmēs. Kaut brīvas būs vien pāris nakts un agra rīta stundas, esmu apņēmības pilna ņemt no pilsētas visu iespējamo un šo vienu dienu “ar astīti” ilgo darba braucienu pārvērst aizraujošā ceļojumā.

Težu upes krastā valda apgarots miers. Tālumā spoži izgaismota mirdz milzīga Jēzus Kristus statuja gluži kā Riodežaneiro. Un upei pāri stiepjas tādām kā Ziemassvētku lampiņām izrotāts vanšu tilts, kas ļoti atgādina Sanfrancisko Zelta vārtu tiltu. Uz brīdi aizmirstos un domās lidinos otrpus okeānam kādā citā laika un klimata zonā. Ūdens putnu spārnu švīkstoņa man virs galvas mani atgriež realitātē. Kontrastam izmetu līkumu cauri bāru rajonam, kas mutuļo cilvēku čalu, regeja mūzikas, vīna smaržas un tabakas mākonī.

Ceļos, kad aizvien vēl ir tumšs. Un rīts mani sveic ar pasakainu saullēktu, skaidri zilām debesīm un gardām brokastīm. Pēc tam no konferences telpām izkļūšu vien tad, kad atkal jau būs tumšs.

Starp sanāksmēm un vakariņām tiek dots tik vien laika, lai pagūtu viesnīcā pārģērbties. Es izkāpju neīstajā metro stacijā, bet kas gan būtu domājis, ka tā var laimēties! Caur mašīnu rūkoņu un dūkoņu izdzirdu melodiskas, dievišķas mūzikas skaņas, kas vilināt vilina tām sekot. Pēc brīža jau attopos skaistā katedrālē, klausoties draudzes dziedājumā. Dievkalpojums. Klusums. Tēvreize. Viņi skaita portugāliski, es – latviski.

Atgriežos realitātē. Nogriežos sānielā, kur mani gaida necerēta veiksme – augstais tumšā metāla tornis, kur atrodas vecākais lifts Eiropā. Cilvēki mīņājas, gaidot savu brauciena kārtu. Laika man nav, taču tādu izdevību garām laist nevar. Lifts drīz ir klāt un par pārsteigumu man pat nav jāmaksā. No rīta iegādātā 24 stundu sabiedriskā transporta biļete Lisabonā derīga arī liftiem un kuģiem.

Lisabona_002

No augšas paveras neaizmirstams skats – zem kājām visa pilsēta, kas izgaismota tūkstošiem gaismiņu, taisni priekšā zeltā kūsājošs ceļš, pie debesīm zvaigžņota sega un pilnmēness. Uz brīdi atraujas pamats zem kājām un sajūta, it kā es būtu lidojumā ārpus laika un telpas.

Lisabona_003

Atvadu rīts. Ieraugu violeti sārtās liesmās kvēlojošu padebesi. Vai esmu jau nokavējusi? Skriešus metos līdz upmalai. Nē, viss tikai tagad sākas. Un manā acu priekšā austošās saules gaisma burtiski kā kūsājoša lava izplūst debesīs. Skatos savā kamerā. Nē, tas nav fotošops! Vēl mirklis un saule kā koši dzeltena, degoša bumba iznirst no upes un ienirst atkal mākoņos. Diena ir uzaususi, bet saule – atkal norietējusi. Uz mirkli viss atkal paliek tik tumšs, šķiet, kāds sajaucis vietām diennakts stundas.

Lisabona_005

Lisabona_004

Līdz lidmašīnai tik pāris stundas. Nav divu domu, brokastis iemainu pret jaunu piedzīvojumu – izbraucienu ar pilsētas slaveno 28. tramvaju. Tas lēnām kūņojas augšā stāvajā pakalnā, ļaujot man baudīt kolorītos pilsētas skatus un iegūt jaunus draugus. Portugāļi ir ārkārtīgi draudzīga tauta. Drīz vien teju viss tramvajs ir iesaistīts, lai man izstāstītu ceļu uz kādu skaistu, noslēpumainu vietu. Portugāliski māku pateikt vien “paldies”, bet, lai sarunātos, vārdi jau nemaz nav vajadzīgi. Mēs runājām ar sirdīm caur acīm.

Lisabona_006

Pilnīga paļaušanās nezināmā burvībai – intuitīvi sekoju līkumotiem ceļiem kaut kur augšup pakalnos. Kad nokļūstu virsotnē, es saprotu… Esmu nonākusi paradīzes stūrītī, kur kā balts eņģelis Jaunava Marija, tērpta baltā, noraugās uz pilsētu no augšas. Un es līdz ar viņu.

Lisabona_007

Svētā Jura pils mūri mani vilināt vilina, bet nu jau līdz lidmašīnai atlicis tik ļoti maz laika. Vai varu paspēt? Varu! Putna lidojumā metos lejup pa šaurajām bruģētajām ieliņām. Ar katru šūnu tveru skatu pēc skata, kas paveras aiz kārtējā pagrieziena. Ķieģeļu krāsas oranžie jumti piešķir pilsētas panorāmai īpašu sulīgumu.

Lisabona_008

Pilī esmu teju pirmais apmeklētājs. Pirms manis tur rosās vien 13 krāšņu pāvu saime un pils sargs -melns, pūkains runcis, kas, majestātiski tupot uz liela akmens bluķa, vēro katru apmeklētāju kustību. Sadraudzējamies tā, ka žēl šķirties, bet man jālido tālāk.

Lisabona_009

Necerēti pagūstu vēl ieskriet viesnīcā un paķert līdzi gardo brokastu sainīti, lai pamielotos lidostā. Pateicos pilsētai par tās labvēlību un sirds dāvanām. Mēs norunājam tikties atkal, jo es taču vēl nepaguvu dzirdēt fado!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.