Uz www.jekaba.lv

Uzvarētājas stāsts: Peru Kanina un Perro pavadībā

Jēkaba Ceļojumi
5 min. lasāmviela

Ceļot nozīmē ne tikai redzēt, bet arī sajust – to kārtējoreiz apliecina arī šis ceļojumu konkursa uzvarētājas stāsts par piedzīvojumiem otrā pasaules malā, Peru.

Autore: Liene Vītola

Pa ceļam baudām gleznainus kalnus un izbraucam cauri pāris mākoņiem. Caur mašīnas logu redzētā pilsētele – Cabanaconde – pilnīgi pamesta, uz ielām manāmi vien klaiņojoši suņi. Visas durvis un logi ciet.

img_2617

Pats hostelis gan stilīgs līdz pēdējai detaļai, cik nu stila no hosteļa var sagaidīt. Mūs uzņem dredains francūzis, kas ne vārda nerunā angliski. Viņš ieved mazā, tomēr gaumīgi iekārtotā istabiņā ar gultu, kurā ir ne vairāk un ne mazāk kā trīs dažādas segas. Jā, vakarā te ir pavēss un mitrs.

img_2688

img_2627

Gribas ēst. Pa zilām metāla vītņveida kāpnēm uzrāpjamies augšā uz jumta terases, kuras interjers diezgan stipri atgādina “Pienu”, taču tur neviena nav. Lejā recepcijā pa pusei franciski, pa pusei spāniski (bet noteikti ne angliski) runājot, noskaidrojam, ka te neviens mums ēst nedos, jāiet pilsētā meklēt pašiem.

Bet pilsētā sajūta kā bērnības dienu grāmatā par Palli, kurš viens pats pasaulē. Ja neskaita suņus, vienīgais dzīvais radījums, ko satiekam, ir pie kāda hosteļa piesieta alpaka. Centrālā laukuma stūrī vīd vaļējas durvis ar izkārtni, uz kuras ar roku sarakstīti sendviču nosaukumi. Nav jau variantu – riskējam. Šajā vismazākajā kafejnīcai līdzīgajā iestāde, kādā esmu bijusi, mums pasniedz vislielāko sendviču, kādu esmu jelkad redzējusi. Remdējuši izsalkumu, atgriežamies viesnīcā, kur, paši sev par pārsteigumu, “atlūstam”.

img_2621

Pievakarē nokāpjam līdz lejā esošajam restorānam. Tā tumšo un mistisko interjeru atšķaida feins un dzīvespriecīgs recepcijas puisis no Jamaikas, kas laipni mums izstāsta, kurā virzienā te var doties un ko tur var redzēt. Viņa runas manierē vien pietrūkst izsauciena “yo!” aiz katra trešā vārda, bet mēs saprotamies. Uzēduši picu no rokas stiepiena attālumā esošās autentiskās malkas krāsns, dodamies pie miera.

img_2624

img_0902

Agri no rīta ir saulains un silts. Mugursomas nodalījumā, kam ir dzeramā trubiņa, sapildām ūdeni un dodamies izpētīt kanjonu. Kārlim gribas redzēt kondorus. Aizgājuši uz vienu no skatu punktiem, kādu laiku uzkavējamies, bet putnus nemanām. Krauja gan ir iespaidīga – ar teju trīs kilometru kritumu, apakšā ielejā saskatāma upe.

img_2629

Pa ceļam uz nākamo punktu mums pienāk suns, kas rotaļīgi iekož man plaukstā. Nosmejamies, noslauku nosiekaloto roku bikšu starā un dodamies tik uz priekšu. Suns, ne saukts, ne aicināts, tekalē līdzi. Tāds trīskrāsu īsspalvains muļķītis ar amizantu dabu. Nepaiet ne ilgs laiks, kad mums piebiedrojas vēl viens suņu puika – pēc skata līdzīgs dižciltīgam vācu aitu sugas sunim, tikai krietni mazāks. Tā mēs nu jau četratā dodamies pārgājienā pa kanjonu.

img_2649

img_2659

img_2674

Kopā izrādās ļoti jautri. Abi suņu puikas mirkļiem mums rāda ceļu, mirkļiem draiskojas savā starpā. Iedodam viņiem vārdus – trīskrāsu puika top par Kaninu, bet miniatūrais vilka variants – par Perro. Tulkojumā no spāņu valodas kā viens, tā otrs vārds nozīmē “suns” (can, perro). Kanins ir rāmāks un pie katras izdevības mēģina apgulties un pasnaust. Savukārt Perro ir resgalis – te baida ēzelīti, te uzlec uz cūku aploka sētas un norej tur urkšķošo “karni” (carne tulkojumā nozīmē “gaļa”). Četratā mums visiem ir tā laime vērot kondorus, planējam galvu reibinošā ātrumā virs ielejas, taču tuvumā tos apskatīt neizdodas. Putni lido augstu debesīs.

img_0903

Suņu uzticīgā sekošana atbruņo, mēs pavadām kopā visu dienu un ceļa biedriem pat drusku pieķeramies. Nekā ēdama gan mums nav – nedz pašiem, nedz jauniegūtajiem draugiem. Pēcpusdienas izsalkums un draudīgi negaisa mākoņi liek atgriezties pilsētā.

Perro jestri skraida, Kanins galīgi šļaugans mirkļiem atkrīt krūmāja ēnā, tomēr nopūšas, pieceļas un atkal uzticīgi seko. Vienu brīdi gan Perro “atraujas pa biksēm” no Kanina par iztraucēšanu no svētīgas snaudas. Ātri gan abus vaukšķus apsaucam un visi stūrējam vietējā veikala virzienā. Puikām tiek pa konservu kārbai ar krabja gaļu, paši remdējam izsalkumu ar pārsteidzoši gardu un krēmīgu avokado, tomātu, vietējā siera gabalu un neiztrūkstošo mango.

img_2681

Vakaru pavadām viesnīcas numurā, jo ārā līst. Nākamajam rītam mums rezervētas vietas autobusā uz Puno – pilsētu pie Titikakas ezera. Pirms miega nolemjam izdzert pa tējai pirmā stāva restorānā. Noejam lejā un te pēkšņi nezin no kurienes uzrodas Kanins, kas jau tik mīļš mums kļuvis. Sabužinu suņu puikas ausis un viņš aizjoņo savās gaitās miglainajās ielās. Gribētos viņu no rīta vēl satikt.

img_2684

Brokastu bulka tiek sataupīta sunītim. Mantas ir sapakotas, līdz autobusam nepilna stunda. Dodamies pastaigāt pa ciemata ielām, bet patiesībā ceram sastapt vakardienas draugus. Bulka kabatā, soļojam. Izstaigājam šaurās ieliņas krustu šķērsu, satiekam visu iespējamo krāsu un izmēru suņus, bet no Kanina nav ne vēsts un arī Perro nekur nemanām. Rūpīgi glabāto bulku paslēpjam vietā, kur no vakardienas vēl mētājas divas tukšas konservu bundžas. Gan jau draugi atradīs.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.