Uz www.jekaba.lv

Uzvarētājas stāsts: Jaušības un nejaušības Itālijā

Jēkaba Ceļojumi
5 min. lasāmviela

Sākam nedēļu, publicējot pirmo no mūsu ceļojumu stāstu konkursā apbalvotajiem stāstiem – par braucienu uz saulaino Itāliju!

Autors: Laura Taube

Kādu laiku biju strādājusi bez brīvdienām un sapratu, ka man vajag atvaļinājumu. Bija jūlijs, bet laikapstākļi galīgi neliecināja par vasaru, tādēļ kādu vakaru kopā ar glāzi vīna nodevos ceļojumu galamērķu un aviokompāniju piedāvājumu izpētei.

Itālija mani bija vilinājusi jau sen, turklāt arī tur mītošā klasesbiedrene bija aicinājusi ciemos. Arī aviokompānijas piedāvājums bija tik izdevīgs, ka nebija vairs divu domu, kurp doties. Rezervēju aviobiļetes un viesnīcu divām dienām, jo pārējās divas dienas plānoju apciemot klasesbiedreni, bet vienu dienu atstāju augstāku spēku ziņā, lai atvaļinājumam piešķirtu nedaudz piedzīvojumu garšas.

Lidojums bija no rīta. Iekāpu lidmašīnā un atvadījos no Latvijas pelēkās vasaras. Pēc pāris stundu lidojuma nonācu pavisam citos laikapstākļos, citā valstī un starp citas mentalitātes cilvēkiem. Piedzīvojums varēja sākties!

Klasesbiedrene dzīvoja dažu stundu brauciena attālumā no Milānas – Emilia Romagna provincē, kas pazīstama kā dzirkstošā vīna Lambrusco dzimtene. Draudzene sagaidīja mani stacijā, kur ierados mazliet sagurusi no garā ceļa un tveices. Aizvizinājāmies līdz mazam, jaukam dzīvoklītim, kur viņa dzīvo kopā ar savu itāļu vīru. Kā jau pienākas, tiku cienāta ar šim reģionam raksturīgiem ēdieniem un dzērieniem. Arī ar dzirsktošo Lambrusco vīnu. Mmm, tas bija tieši tas, kas nepieciešams pēc garā ceļa!

Otrā rītā devāmies apskatīt trīs reģiona pilsētas – Reggio Emilia, Modenu un Boloņu. Modena ir slavena ar saviem balzametiķiem, bet pirmais, ar ko asociējas Boloņa, ir Boloņas mērce. Tā nu man bija sanācis ne tikai kulturāls, bet arī kulinārs ceļojums. Atgriežoties savās pagaidu mājās, atkal tiku lutināta ar brīnumgardām vakariņām.

Italija_003

Italija_002

Nākamajā dienā bija pienācis laiks doties tālāk. Braucu uz netālu esošo Parmu, lai nogaršotu tradicionālo parmezāna sieru un izbaudītu pilsētiņas šarmu. Pa dienu klaiņoju pa parkiem un muzejiem un atkal nodevos kulinārām baudām. Kad tuvojās vakars, bija laiks meklēt naktsmājas. Šī bija tā diena, kad nebiju rezervējusi viesnīcu un biju gatava piedzīvojumiem. Jūs teiksiet – vieglprātīgi? Varbūt, bet vasarai un Itālijai piestāv mazliet vieglprātības!

Bez rezultātiem apstaigāju vietējos B&B, ko atradu booking.com. Tad sadūšojos uz ielas uzrunāt kādu vīrieti, jo cerēju, ka viņš varētu ieteikt vietu, kur varu pārnakšņot. Taču viņš gandrīz nemaz nerunāja angliski. Ņēmu talkā karti un zīmju valodu un centos viņam darīt zināmu, ka meklēju naktsmājas. Nekas sakarīgs no tā nesanāca. Vīrietis vien murmulēja kaut ko itāliski un veda mani uz kādu kafejnīcu turpat netālu.

Kad bijām ienākuši kafejnīcā, mans pavadonis uzrunāja bārmeni, kas runāja angļu mēlē. Uzzinājis manu vajadzību, bārmenis uz lapiņas uzrakstīja pāris adreses un mēs ar manu jauniegūto draugu devāmies naktsmāju meklējumos. Viņš paņēma manu mugursomu, uzlika to uz sava riteņa bagzāžnieka, mani pašu uzsēdināja uz velosipēda rāmja sev priekšā un sāka mīt pedāļus. Paguvu vien pāri plecam beidzot saskatīt, ka mans šoferis izskatās gluži kā no itāļu filmas izkāpis – iededzis, baltā kreklā, atglaustiem, pusgariem matiem. Tā nu mēs, saulei rietot, braucām pa Parmas mazajām ieliņām un meklējām kādu adresi.

Kādu laiku jau bijām riņķojuši, kad beidzot sapratām, ka meklētā adrese bija tuvu tai vietai, kur sākām savu braucienu. Piezvanījām pie senlaicīgām durvīm. Tās atvēra kāds jauns vīrietis – acīmredzot, šo apartamentu saimnieks. Abi vīri kādu brīdi sarunājās savā starpā. Pēc mirkļa manās rokās iegūla maza atslēdziņa un saimnieks mūs aicināja kāpt augšup pa trepēm.

Kad bijām kādu brīdi kāpuši, nonācām pie durvīm, aiz kurām vajadzēja būt manām naktsmājām. Atverot tās, jau otro reizi šīs dienas laikā sajutos kā filmā. Man pavērās skats uz romantisku mansarda dzīvokli ar lielu gultu, romantisku balkoniņu, labiekārtotu virtuvīti un fantastisku vannas istabu. Pavadonis pārliecinājās, ka viss kārtībā, paspieda man roku un pazuda, kā parādījies.

Vakariņas nolēmu ieturēt tajā pašā bārā, kur pirmīt bijām iegājuši ar svešinieku. Bārmenis mani atcerējās un ieteica izmantot Aperitivo piedāvājumu – jāpērk tikai kāds dzēriens, bet uzkodas var ēst, cik vien lien, bez maksas.

Nākamajā rītā pamodos agri. Bet kas tas bija par rītu – saulīte, putniņi čivināja! Devos uz tuvējo beķereju un veikaliņu pēc brokastīm. Kruasāni, apelsīnu sula, melna kafija un tiramisu kūciņa – manas brokastis uz maza, romantiska balkoniņa ar burvīgu skatu.

Pēcāk devos uz vilcienu, lai turpinātu savu ceļojumu. Tikko biju vilcienā ieņēmusi savu vietu pie loga, pie manis pienāca kāds svešinieks un lauzītā angļu valodā jautā, vai drīkst apsēsties man blakus. Ceļš garš – kālab ne?

Vīrietis turpināja sarunu un stāstīja, ka esot restaurators un atjaunojot freskas baznīcās, bet no darba brīvajā laikā pārdodot jūras veltes “melnajā” tirgū, kā arī audzējot vīnogas un gatavojot vīnu. Vēl viņš piemetināja, ka šodien pirmoreiz dzīvē esot uzvilcis šortus, un rādīja maisiņu ar garajām biksēm, ko katram gadījumam tomēr esot paņēmis līdzi. Nodomāju, ka šis nu gan ir viens jancīgs tipiņš.

Vilcienam sasniedzot Milānu, mans jaunais paziņa, Leonardo, uz atvadām uzdāvināja man maisiņu ar plūmēm no sava dārza un uzskricelēja uz lapiņas savu telefona numuru – lai nākamreiz, kad esmu Itālijā, piezvanu.

Italija_005

Nākamajā dienā apskatīju Bergamo pilsētiņu pie lidostas. Ierados laicīgi, kamēr vēl nebija pārlieku tveicīgs. Pilsēta pārsteidza ar savu sakoptību un skaistumu. Izstaigāju visus pakalniņus, izkāpelēju visas trepītes un pirmoreiz dzīvē izbraucu ar funikulieri – ar mazu vagoniņu, kas cauri klintij pa sliedītēm uzvizināja pilsētas virsotnē, no kuras pavērās elpu aizraujošs skats.

Augšā bija pilns ar omulīgiem restorāniņiem. Nolūkoju sev tīkamāko un devos iekšā. Pasūtīju picu un glāzi auksta baltvīna. Dievīgi! Tādu picu vairs nekur neesmu baudījusi. Un skats, kas pavērās no restorāna terases, man vēl šobaltdien stāv acu priekšā – zaļi pakalni ar savrupnamiem, maziem namiņiem un apelsīnu dārziem.

Italija_004

Tuvojās vakars, bija laiks doties uz lidmašīnu. Biju saules un jaunu iespaidu uzlādēta – šis ceļojums bija tieši tas, kas bija vajadzīgs. Līdz citai reizei, Itālija!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.