Šodien paredzēts astoņu stundu brauciens uz Mburo ezera nacionālo parku. Ugandas bedrainie un mālainie ceļi nelutina. Visu ceļu snaikstos gar autobusa logiem bildējot. Piemēram, ļoti kolorīta agrajā rītā izskatās banānu pārdevēja, kas kāda ciemata viducī, majestātiska un dūšīgām aprisēm, sēž uz sola ar kailu ķermeņa augšdaļu un pārdod banānus.
Pa ceļam ik pa laikam atveram logus un ievelkam nāsīs pēc tējas un banānu plantācijām smaržojošo gaisu. Acis priecē mango birzis un ananāsu lauki. Pabraucam garām kādam no daudzajiem Karalienes Elizabetes nacionālā parka vārtiem un šoferis piedāvā atkal “laist” mazā avantūrā – braukt parkā iekšā un turpinātu meklēt tā arī neieraudzītās lauvas slavenajos vīģeskokos. Tas gan var izvērsties par vairāku stundu zaudējumu un bargu sodu, tādēļ nolemjam lauvas un parka uzraugus lieki aiz ūsām neraustīt un braucam tik uz priekšu.
Ceļmalā valda darba duna. Pieaugušie cītīgi apkaplē banānkokus, bērni sargā striķī iesietu ruksi, ģimenes vairākās paaudzēs nes uz galvas visu, ko var panest – žagarus iekuram, krāsu bundžas, banānu saišķus.
Atkal mēģinu sabildēt izkārtnes ar interesantiem tekstiem angļu mēlē. Īpaši pie sirds man iet reklāma ar aicinājumu doties uz Family Planning Services, kas šajā valstī varētu būt tiešām svarīgs pakalpojums, jo vidusmēra Ugandas ģimenē ir vismaz 10 bērni. Pieļauju, ka dažām ģimenēm konsultācija par ģimenes plānošanu un kontracepcijas veidiem būtu noderīga.
Mburo nacionālais parks mūs sagaida ar spēcīgu lietu. Kamēr grupas vadītājs pērk ieejas biļetes, mēs vērojam, kā spēcīgās lietus lāses apmazgā dzīvnieku galvaskausu čupiņu turpat pie kases. Saskaitām 12 dažādus galvaskausus!
Mūsu ceļu šķērso govju bars. Dzīvnieki pārsteidz ar saviem iespaidīgajiem ragiem, kas ir vismaz metru gari. Govis nesteidzīgi slāj mājup virzienā, bet mēs, lietum pamazām rimstot, dodamies uz Mburo ezeru.
Pie ezera sastopamies ar citu tūristu bariņu, kas spēlē bumbu un skaļi klaigā savā nodabā. Zālienā saceltas teltis – izskatās pēc parastām angļu brīvdienām. Turpat pie kuģu piestātnes miskastē rakņājas milzīga kārpainā mežacūka un vēsā mierā sukā iekšā atkritumus, ko tur atstājuši draudzīgie tūristi. Nešpetnās cūkas ģimene turpat blakus pļaviņā laiski košļā zālīti, bet lielā sivēnmāte saimnieko pa miskasti uz nebēdu!
Izbraucienā ar kuģīti mūsu grupai pievienojas somu studentu grupiņa, kam tas ir pirmais šāda veida brauciens. Uz viņu fona jūtamies kā lietpratēji Ugandas ūdeņu izzināšanā. Mburo ezers lutina ar nīlzirgiem, lieliem ūdens un medību putniem, neskaitāmiem daudzkrāsainiem mazputniņiem un pāris antilopēm, kas lec gar ezera krastu.
Pēc brauciena atvadāmies no šmucīgās mežacūku ģimenītes un, saulrieta gaismas lutināti, dodamies vakara dzīvnieku vērošanas izbraucienā. Kroņu dzērvītes, ipalu antilopes un zebras, zebras, zebras! Uz ceļa ik pa laikam sastopam arī paviānu bariņus un dažādu krāsu antilopes.
Šoferis stāsta, ka Mburo nacionālais parks valstī tiek uzskatīts par īpašu, jo tajā praktiski nav plesējdzīvnieku – atlikuši vien pāris leopardi un viena lauva. Tas bijis apzināts lēmums – šajā parkā vairot un aizsargāt tieši zālēdājus. Ticis pat izdots speciāls rīkojums saindēt nokauto lopu gaļu, kas atstāta kā ēsma šeit iepriekš mītošajiem plēsējiem. Hmmm!
Pirms ierašanās savā naktsmītnē, šķērsojam ieplaku, kurā uzturas milzum daudz bifeļu, zebru un antilopju. Arī cūkas saskrējušas vienuviet, redzu, ka kāds pārītis stāv ar kopā saliktiem deguniem. Šoferis piemiedz ar aci un saka, ka šādi kārpainās mežacūkas izrāda mīlestību pret partneri, to noskūpstot. Mūs ieraudzījušas, mežacūkas naski pamūk, bet bifeļu bars mūsu ceļu šķērso mierīgi un nesteidzīgi. Mums atliek vien stāvēt uz vietas un izbaudīt “sastrēgumu”, gaidot zaļo gaismu, lai tiktu uz savu viesnīcu.
Šajā apvidū naktsmītnes ir izvietotas akmens klintīs blakus dzīvnieku dzirdīšanas vietām, tādēļ viesi var brīvi vērot dzīvniekus, kas atrodas sev pierastā vidē un cilvēku klātbūtni gandrīz nejūt.
Pēc vakariņām tiek iekurts ugunskurs. Mirkli baudu zvaigžņoto debesi, ko šoreiz vietām rotā arī mākoņi, un dodos pie miera. Gājienam uz savu istabiņu izmantoju eskortu, jo nepamet sajūta, ka dzīvnieki viesnīcas teritorijā ir pilnīgi visur. Pārdesmit metru attālumā no mana namiņa durvīm mani sagaida bifeļa smaržīgā kaka, kas vēlreiz apliecina – te drošāk pastaigāties kopā ar viesnīcas personālu!