Uz www.jekaba.lv

Uganda: Pa kalnu gorillas takām – 8. diena

Ieva Lūkina, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

Pēc brokastīm mums izdala pusdienu paciņas un iedod pārgājienu stibas, kas vēlāk izrādās pati vērtīgākā lieta, kas paņemta līdzi. Aizbraucam uz nacionālo parku, kur priekšā jau ir liels daudzums cilvēku – pārgājienu vadītāji, sargi, uzraugi, mantu nesēji. Mūsu grupa tiek ievesta atsevišķā telpā, kur tiek translēta filma par gorillām un to dzīvesveidu, pēc tās noskatīšanās mūs aizved pie instruktoriem.

Uganda_002

Apmeklētāju grupas maksimālais izmērs ir līdz astoņiem cilvēkiem. Katra no grupām tiek novirzīta pie konkrētas gorillu ģimenes. Parkā dzīvo daudz gorillu, bet apskatei ir pieejamas tikai 14 saimes. Mūsu grupai pēc īpaša gida lūguma tiek nozīmēta Mubare gorillu ģimene, kas ir viena no vecākajām. Šie dzīvnieki jau pieraduši pie ikdienas cilvēku apmeklējumiem un reaģē uz tiem mierīgi un nepiespiesti. Instruktors stāsta par apmeklējamās gorillu ģimenes sastāvu, tās locekļiem, barvedi un bērniem.

Uganda_003

Mūsu grupai tiek iedalīti uzraugi un pārgājiena vadītāji ar mačetēm un tiek paziņots, ka katram jānolīgst mantu nesējs. Par nesēju jāmaksā 15$, kas nav liela summa, taču pāris stundas ilgs kāpiens kalnā man šķiet salīdzinoši viegls piedzīvojums un es no nesēja atsakos. Taču tad pie manis pienāk gids un nopietni klāsta, ka lai arī kā man liktos un lai cik sagatavota es būtu, nesējs tomēr esot jāņem. Un pēc sarunas ieliek man somā vēl vienu ūdens pudeli. Man nekas neatliek, kā vien piekrist, jo saprotu, ka nesējs man palīdzēs, lai nu kas mani šajā pārgājienā sagaidītu.

(Vēlāk uzzinājām, ka šajā pārgājienā par nesējiem piestrādāja vietējie, kas šādi sev vienā dienā nopelna mēnešalgu. Gribētāju šādā veidā tikt pie naudas esot ļoti daudz, tādēļ katram pavadīts grupas tiek ļauts tikai vienreiz mēnesī. Nemāku teikt, cik taisnības ir dzirdētajā, bet lūgums ņemt nesēju no gida izklausījās patiess.)

Dodamies augšup pa kalnu takām, lietus mežā iekšā. Pārgājiens ilgst aptuveni pusotru stundu. Tas nav viegls, taču paveicams. Ļoti noder pārgājiena apavi un viesnīcas iedotie pārgājiena koki. Nesēja palīdz nest somu, palīdz rāpties augšup, bet ar stibu iespējams atsperties un uzkāpt visur, kur vajadzīgs. Lai arī soma ir tikai pāris kilogramus smaga, ja nebūtu nesējas, pārgājiens būtu ilgāks un grūtāks.

Uganda_004

Pārgājiens mūs aizved pāri koku galotnēm, bet mums veicas, jo nelīst. Grupa vairākkārt apstājas, lai padzertos. Es izmantoju iespēju pagaršot manas nesējas Frīdas līdzi paņemto dzeramo – piena sajaukumu ar kaut ko, iespējams, tēju. Tāpat nekautrējos aptaustīt Frīdas matus, kas vietējiem iedzīvotājiem ir īsi un uz galvas veido tādu kā skruļļainu švammi.

Drīz vien pārgājiena uzraugi ziņo, ka netālu kokos ievēroti gorillas. Steidzam tur, kur mūs gaida nacionālā parka nosūtītie meklētāji, kas agrā rītā ar rācijām rokās ir izgājuši gorillu meklējumos, lai nodrošinātu mums stundu ilgu kopā būšanu.

Atstāstot turpmāko savas dzīves stundu, spēju vien spiegt vai klusi čukstēt sajūsmā. Redzēt gorillas – tas nav sēdēt kinoteātrī un skatīties pilnekrāna filmu, tas arī nav stāvēt pie krātiņa un vērot šos smalkjūtīgos dzīvniekus no malas. Šeit redzēt gorillas nozīmē būt vienam no tiem!

Instruktāžas laikā mums tika izskaidrots, kā uzvesties, kad atrodies aptuveni septiņu metru attālumā no gorillas, kā noteikt, kad dzīvniekiem slikts garastāvoklis utt. Bet dzīvē viss ir pavisam citādi. Tu esi KOPĀ ar gorillām! Tie tev ir apkārt dažu metru attālumā. Tu tos vēro un tie vēro tevi. Dots pret dotu! Jā, tu esi piesardzīgs un neesi skaļš, bet arī gorillas tādi nav. Taču apkārt nav arī klusums, jo grupas vadītājs vidēji skaļā balsī stāsta par katru ģimenes locekli, par to, ko gorillas ēd, kā pārojas, kur guļ un kas tiem pašlaik aktuāls. Amizanti, savādi, neaprakstāmi!

Uganda_006

Un tad parādās bara vadonis Silverback – milzu primāts, saimes galvenais, kas izskatās pēc Kingkonga, augumā ap trim metriem. Protams, tas neceļas kājās un neārdās kā filmās, taču tad, kad milzu barvedis sēž jaunaudzē, ēd zaļumus un ik pa brīdim ar izsaucieniem sazinās saviem bara locekļiem, šķiet, ka tas zina visu. Šis uz mirkli paskatās uz mums un tad atkal pievēršas ēšanai – viss kārtībā, varam notraust sviedrus!

Stundu ilgā gorillu apskate paiet ļoti ātri. Nespēju beigt vērot, kā mazais gorillēns lēni un mīlīgi grīļodamies rāpjas pa koka zariem, kamēr viņa mamma zelē gardos cukuraugus.

Uganda_007

Atvadāmies no brīnišķajiem dzīvniekiem un sākam ceļu atpakaļ. Gājiens lejup ir raitāks un bez pauzēm, vien apstājamies apēst līdzi paņemtās pusdienas. Nonākot atpakaļ apmeklētāju centrā, katrs no mums saņem speciālu sertifikātu, kas apliecina, ka esam satikušies ar gorillām.

Tā kā pārgājienā esam iesvīduši un zābaki ir mālainas zemes piebristi, dodamies uz viesnīcu nomazgāties. Tad arī beidzot sāk līt.

Uganda_005

Plkst. 23:05 izslēdzas gaisma, jo ģeneratoram jāatpūšas. Plušķainais draugs  priecīgi silda manus sānus arī šovakar, bet uz spilvena atrodu kartīti ar jauku dzejolīti par gorillas mazuli, kas mīl mammu, tēti un visu pasauli. Cik skaisti tajā savvaļas pasaulē! Mīlu!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.