Uz www.jekaba.lv

Uganda: Pa kalnu gorillas takām – 6. diena (II daļa)

Ieva Lūkina, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

Kad esam ieradušies savā galamērķī Karalienes Elizabetes parka otrā pusē, dodamies vakara dzīvnieku vērošanas izbraukumā un mums vēlreiz uzspīd veiksme.

Braukājam apkārt un vērojām topijus – tikai šajā parka daļā mītošās antilopes, tad ilgāku laiku priecējam acis ar zelta kroņu dzērvēm. Kad beidzot sasniedzam citas antilopju pasugas – impalu tikšanās vietu, pieķeram vienu impalu pārīti, kas grasās nodoties mīlas rotaļām. Cerams, ka mūsu ierašanās viņus neiztraucēja un viņi pabeidza iesākto!

Uganda_003

Uganda_002

Un tad nāca lielākā vakara veiksme. Es tiešām apbrīnoju game ride gidus, kam pierē ir ērgļa acis. Šie vīri pat no liela attāluma spēj pamanīt visniecīgākās zāles kustības, kas atklāj savvaļas dzīves noslēpumus. Mūsu gids ļoti vērīgi pētīja apkārtni, tad strauji pagrieza auto uz mazas takas un brauca vien sev pašam zināmā virzienā, piebilstot: “Man jums ir pārsteigums!” Šis pārsteigums izrādījās hiēnu vakariņas.

Lai gan šejienes gidiem ir zināmas vietas, kur hiēnas rok sev mājvietas, bieži vien dzīvnieki tās pamet un iekārtojas citviet. Mūsu gids bija pamanījis, ka vienā no jau izraktajiem midzeņiem uz nakti bija iekārtojusies kāda hiēnu ģimene – vairākas mātītes un dažāda vecuma mazuļi.

Uganda_004

Hiēnas mierīgi dzīvojās pa migu un no mūsu džipa nemaz nesabijās. Mazie, pūkainie mazuļi pat bija gana drosmīgi (vai drīzāk – ziņkārīgi), lai pienāktu tuvāk un apošņātu lielo spēkratu, mēģinot saprast, vai tas draugs vai arī kāds garšīgs ienaidnieks. Pūkains hiēnas mazuļa purniņš dažu metru attālumā ekskursijas noslēgumā bija kā milzu dāvana, īpaši man, jo sēdēju auto priekšējā sēdeklī. Sirds teju pamira aiz sajūsmas, kad pinkainie radījumi pienāca tik ļoti tuvu, ka varēju ieskatīties tiem acīs!

Tad nāca vakariņu laiks un hiēnu mātes no midzeņa izvilka sagatavoto mielastu – beigtas stirnas krūškurvja gabalu. Vakariņu baudīšanai pievienojās arī vairāki hiēnu tēviņi.

Uganda_005

Atnākot krēslai, devāmies uz naktsmītni, plati smaidot par izdevušos dienu. Apmetāmies turpat nacionālā parka teritorijā stilizētās, ar tīklu apvilktās cieta auduma teltīs. Ieradāmies tur jau tumsā, tādēļ pie stāvvietas mūs sagaidīja bariņš ar pavadoņiem, kuru uzdevums bija nogādāt mūs uz pareizajām teltīm, izgaismojot takas ar lukturīšiem.

Manu pavadoni sauca Ričards. Viņš bija jauks, bet nerunāja daudz. Tik vien kā pastāstīja, ka tumsas laikā noteikti nevajag noiet no iezīmētajām takām, jo dzīvnieki mēdzot ierasties neaicināti – iepriekšējā naktī bifelis, pirms trim dienām gepards. To, kas atnāks šonakt, neesot iespējams paredzēt, tādēļ jāpiesargās.

Ričards arī pastāstīja, ka viss apgaismojums nometnē tiek ražots ar saules baterijām, bet karstais ūdens jāpalūdz 5-10 minūtes pirms došanās dušā, lai viņš to var atnest un ieliet plastmasas kannā pie manas telts. Tāpēc viesiem vienmēr tiekot jautāts, vai duša būs vakarā vai no rīta.

Bija klāt vakariņu laiks, par ko liecināja dobja bungu duna no recepcijas puses. Godīgi sagaidīju savā teltī Ričardu, kas tāpat kā pirmīt pavadīja mani cauri apmetnes teritorijai, izgaismojot ceļu ar lukturīti. Ierados tieši laikā, lai dzirdētu divu grupas biedru stāstu, kā pie viņu telts upes krastā piecēlies milzu nīlzirgs, ielēcis upē un aizpeldējis.

Restorānā mūs sagaidīja pieticīgi, bet gaumīgi klāts galds. Ar rokām austi galdauti, otrreizējās pārstrādes papīra salvetes, ūdens tika liets no kādreizējām vīna pudelēm, glāzes un krūzes veidotas no izgrebtiem ķirbjiem un pudelēm. Viss tik īsts! Un arī ēdiens bija brīnišķīgs, gatavots no vietējiem produktiem turpat apmetnē. Mani favorīti vakara ēdienkartē – izsmalcināts un debešķīgi garšīgs bifeļa steiks un neaprakstāmi gards deserts (nebija pat skaidrs, no kā!).

Pēc vakariņām viesnīcas menedžeris aicināja viesus doties pie upes, kur bija uzkurts ikvakara ugunskurs. Vai kāds maz vispār varēja iedomāties, cik zvaigžņotas ir Ugundas padebesis? Tik daudz spilgtu zvaigžņu es nekad nebiju redzējusi. Zvaigznes bija tik tuvu, tuvu!

Vakars lēnām mani aizved (protams, Ričarda pavadībā) uz manu telti, kur pēc mirkļa tiek sarūpēta karsta duša. Tā kā teltīm logu vietās ir sieti, guļot gultā, var dzirdēt visu, kas notiek mežā. Pie sevis nodomāju, ka ja iepriekšējās naktīs daži drosminieki vēl pamanījās iztikt bez ausu aizbāžņiem, tad nu džungļu pērtiķu ballīte un putnu koris noteikti neļaus tiem gulēt.

Šis bija Ugandas īpašais vakars, kur, iespējams, palika arī daļa no manis – tajā ugunskurā un zvaigžņotajā padebesī, tajā izcilajā kombinācijā varēja pazaudēt kripatiņu sevis. Skatoties liesmās un zvaigznēs, varēja sapņot par to, kā pasaulē sakārtojas lietas, kas ir svarīgs un kas nav.

Z-z-z-z-z!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.