Uz www.jekaba.lv

Uganda: Pa kalnu gorillas takām – 5. diena

Ieva Lūkina, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Pulksten sešos no rīta šķiet, ka pamodies tikai ķermenis, bet prāts vēl snauduļo, taču brīnumskaistais saullēkts aiz loga iekustina arī to. Ceļamies tik agri, lai dotos uz džungļiem vērot šimpanzes.

Braucam uz dabas parku, kur ceram ieraudzīt šos, tā teikt, Darvina radiniekus. Stāsta ka 99% ceļotāju šeit tiešām sastop šimpanzes, tikai jautājums, cik daudz un cik augstu kokos.

Uganda_002

Pārgājienam esmu izvēlējusies sporta apavus, kas mālaini ķēpīgajam gājienam pa džungļu dubļiem izrādās pagalam nepiemēroti. Divu stundu pastaiga man izvēršas diezgan mīksta, slapja un līgana – nākas turēties pie kokiem, slidināties pa māliem un meklēt pēc iespējas sausākus zemes pleķīšus, kur piezemēt savas kājas.

Uganda_003

Uganda_006

Taču slidenais gājiens vainagojas ar necerētu veiksmi – tiekam aplaimoti ar iespēju vērot šimpanzes tikai dažu soļu attālumā. Trīs eksemplāri nošļūc no koka kā ugunsdzēsēji izsaukuma brīdī no staba un, mierīgi mūs nopētījuši, dodas tālāk savās gaitās, bet māmiņa, kam pičpaunā mazulis, uzķepurojas atpakaļ kokā. Jūtamies kā izredzētie, kam ļauts pieredzēt ko tik unikālu. Īpašāki par citiem jūtamies arī vēlāk, kad viens no kokos satupušajiem tēviņiem, lepni izpletis kājas, mūs visus apčurā!

Uganda_005

Uganda_004

Pēcpusdienā dodamies tālāk pa tā saukto “ziloņu taku”, uz kuras pie mums atnāk atklāsme par to, kā aug ananāsi un kā izskatās nogatavojušies avokado – Āfrikā tie kokos ir 3-4 reizes lielāki nekā “Rimi” plauktos.

Uz ceļa mūs pārsteidz paviānu bars. Tie ir tie straujie, kaujinieciskie pērtiķi ar sarkanajiem dibeniem, kas demolē visu, ko vien var, tāpēc šoferis mazliet stiprāk uzspiež uz gāzes pedāļa, lai pērtiķu bars izklīstu. Ja viņš darītu pretēji un palēninātu gaitu, paviāni būtu salīduši uz mašīnas un mēģinātu no pasažieru rokām izraut kādas vērtslietas vai tiem iekost.

Uganda_007

Drīz vien mūsu spēkrats šķērso Karalienes Elizabetes Nacionālā parka robežu. Šis parks aizņem milzu teritoriju – ap diviem tūkstošiem kvadrātmetru un kārtīgai tā apskatei ar vienu dienu pavisam noteikti ir par maz.

Pārvietoties parkā drīkst tikai pa iebrauktām takām, jo pa pārējo teritoriju brīvi pārvietojas dzīvnieki. Lai kustoņi nenāktu pāri robežai, vietējie zemnieki pie parka robežas audzē tabaku un kokvilnu, jo šie augi dzīvniekiem negaršojot un tas mazina viņu vēlmi viesoties šajos “dārziņos”.

Uz mirkli apstājamies, lai no smaidīgām tirgus dāmām nopirktu ceptus banānus. Satīti banānu lapās, tie pēc grauzdēšanas vēl ir silti un garšo debešķīgi.

Sākas lietus un mēs spriežam par to, kā tad vietējie tiek ar to galā – šeit mājas taču parasti tiek celtas no māliem, bet durvju vietā ir lupatiņa. Gids stāsta, ka lietus laikā sakrājušos ūdeni no mājām iezemieši mēdzot smelt ārā ar grāpjiem vai sagrieztām plastmasas pudelēm, bet durvju ailei priekšā dažkārt aizliek skārda plāksni, ko nostiprina ar drāti. Ar tādām pašām skārda plāksnēm ugandieši savāc lietus ūdeni ikdienas lietošanai.

Pabraucam garām arī melno cūku baram, kas lietus laikā kāri cienājas pie nolūzušām palmām banānu plantācijā.

Lietus aprimst īstajā mirklī – tieši tad, kad izbraucam cauri lielajiem vārtiem, kas ved uz Karalienes Elizabetes Nacionālo parku. Ieripojam savannā un steidzam bildēt dzīvniekus, izmantojot pēdējo gaismu pirms saulrieta – antilopes, bifeļus, savvaļas mežacūkas (šo cūku dupši ir tik smuki un graciozi, ka paliks man atmiņā mūžīgi!).

Pēc kliedziena “LAUVAS!” visa grupa acumirklī saslienas kājās. Skaidrs, ka dzīvnieku karaļus redzēt grib katrs! Bet slinkie minkas šoreiz ir visai pasīvi uz izrādīšanos, tie laiski guļ pļavas zāles aizsegā un mēs redzam tik divas astes, kas laiku pa laikam vicinās gaisā. Sausajā, saulē izdegušajā zālē tos gandrīz vispār nevar pamanīt. Kādu mirkli uzmanīgi vērojam zāli un divas astes, kas slienas virs tās, bet tad atmetam ar roku un dodamies uz naktsmītni.

Mūsu apmetne atrodas skaistā vietā – kalna galā, no kurienes labi pārredzams blakus esošais kanāls. Uz turieni nāk padzerties un atvilkt elpu dažādi dzīvnieki – ziloņi, antilopes, bifeļi, krokodili, begemotiem un simtiem dažādu putnu.

Uganda_008

Vakariņās pagaršoju bifeļa ribiņas un tad saku ar labu nakti nacionālajam parkam, cieši pārvelku gultai odu tīklu, ielieku ausu aizbāžņus un dodos snaust!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.