Uz www.jekaba.lv

Uganda: Pa kalnu gorillas takām – 2. diena

Ieva Lūkina, grupu vadītāja
4 min. lasāmviela

Plkst. 07:07 iezvanās viesnīcas telefons. Šķiet, ka tas ir modinātājzvans. Bet kā gan to saprast ceļotājam, kam lidojums paredzēts pusseptiņos vakarā!? Nobrīnos par šādu servisu un minu, vai to diez sniedz visās 330 viesnīcas istabās.

Pa plašo logu ieraugu mošejas torni un priecājos, ka viesnīca parūpējusies par hermētiskiem logiem, lai līdz ar saullēktu nebūtu nomodā klausās lūgšanas. Viss apkārt šķiet kluss un mierīgs. Pa logu redzamas arī šosejas un betona ēkas – nekā īpaša, kas spētu pārsteigt vai izdaiļot lidostas apkārtni.

Gan restorāns, gan brokastu bufete ir grezni noformēti, un brokastu galds ir izcili bagātīgs. Plašā ēdienu izvēle tiešām pārsteidz, lai gan uzreiz var manīt, ka uzsvars te nav uz gaļas ēdieniem vai zivīm – šeit dominē omletes, salāti, desmitiem dažādu sieru šķirņu, dārzeņi un turku saldumi. Malkojot rīta tēju, pamanu, ka visus apkalpojošos darbus veic vīrieši un nodomāju: “Interesanti! Pie mums Latvijā visus šos darbus darītu sievietes.”

Drīz pienāk laiks doties atpakaļ uz lidostu. Kamēr domas vēl kavējas pie Urfas kebaba, kas nobaudīts pusdienās, mūsu gādīgais šoferis naski lavierē sastrēgumā – mašīna pie mašīnas, ritenis pie riteņa. Ak, šī haotiskā Stambula!

Lidostā izstāvu reģistrēšanās rindu, izeju cauri muitas pārbaudei un nonāku vienā no, manuprāt, pasaulē lielākajām un dārgākajām iepirkšanās “paradīzēm”. Pēc pāris stundām dodos uz lidmašīnu, kur sastopos jau ar daudz “tumšāku” kontingentu, jo lidoju taču Āfrikas virzienā. Līdzbraucēji met acis uz manu blondo kautrumu, bet tā kā neesmu vienīgā gaišās ādas īpašniece šajā reisa, uzskatu to vien par mirkļa ziņkāri.

Lidmašīna ir ērta un jauka (un pat ar televizoriem!). Stjuartes laipni izdala spilvenus, segas, austiņas, zeķes, ausu aizbāžņus un miega brilles – praktiski visu, kas nepieciešams, lai turpmākais lidojums būtu patīkams.

Vēl pirms lidmašīnas pacelšanās gaisā iepazīstos ar savu blakussēdētāju. Abas nopriecājamies, ka mums iedalītas sēdvietas ar vienu brīvu vietu starpā – mums ir vairāk vietas atpūtai. Andžela, mana reisa TK0612 biedrene, ir 30 gadus jauna sieviete no Kanādas, kas bērnībā ar ģimeni emigrējusi uz Angliju un tagad Londonā strādā starptautiskā mārketinga kompānijā. Viņas lēmums par piedzīvojumu braucienu uz Ugandu ir patīkama satraukuma pilns, jo viņa dodas divas nedēļas veikt brīvprātīgo darbu.

Vakariņās mielojos ar sutinātu āmurzivi un spinātiem un tad mēģinu pagulēt. Taču, kā jau lidmašīnā, nakti sanāk pavadīt ar “ne īsti gulēts, ne īsti sēdēts” sajūtu. Īsi pēc plkst. 3 naktī nosēžamies Kigali, Ruandas galvaspilsētā, kur uzņemam jaunus pasažierus. Tālākais lidojums uz Entebbe pilsētu Ugandā ilgst vēl 45 minūtes. Tad vien jāsper solis līdz durvīm, uz kurām lieliem burtiem rakstīts “VIP Entrance”, un esmu Ugandā!

Lidostā mūs apstādina medmāsas halātos un sejas maskās, viņas dezinficē mūsu rokas un izmēra temperatūru. Seko ātra pasu kontrole, maksa par vīzu un rinda pēc bagāžas. Tad sirsnīgi atvados no Andželas, novēlam viena otrai lielisku ceļojumu. Lai veicas, Andžela!

Taksists mani raiti aizved līdz viesu namam, kas tumsā izskatās pēc mīlīga austrumu veikaliņa. Seju noglāsta silta vēja brīze, un šķiet, ka šī ir ideāla kūrorta vieta pie Viktorijas ezera. Pamodinām reģistratūrā snaudošo puisi, kas mani aizved uz 1001 nakts pasaku cienīgu istabu, kurai pa vidu novietota gulta ar milzu baldahīnu. Uganda sākusies skaisti! Ar labu nakti!

Uganda_002

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.