Uz www.jekaba.lv

Uganda: Pa kalnu gorillas takām – 1. diena

Ieva Lūkina, grupu vadītāja
5 min. lasāmviela

Rīgā līst visu dienu. Apkārt viss pelēks un slapjš. Kolēģe mudina beigt domāt par darbu un steigties uz lidostu, jo bažījas par sastrēgumiem. Labi, ka paklausu, jo satiksme šoreiz tiešām ir pārsteidzoši lēna. Taču pati lidosta gan ir mierīga kā pūkaina minka, C terminālis pustukšs un kluss.

Lidojums norit mierīgi un patīkami. Izbaudu uzmanību no draudzīgā personāla, kas laipni cienā ar turku saldumiem un dzērieniem un gādīgi izdala ēdienkartes ēdienu izvēlei. Mūsdienās, lidojot ar lētajām aviokompānijām, sen vairs nejūties kā izredzētais, bet, lidojot ar “Turkish Airlines”, joprojām rodas sajūta, ka esi īpašs.

Sēžu blakus trim pļāpīgām kundzēm vecumā ap 50, kas, draudzenes būdamas, visu lidojuma laiku līdz Stambulai pavada sarunās, tā teikt, “par visu, kas kustas un kas nekustas”. Dāmas kaismīgi apspriež sava vecuma aktualitātes, privātās dzīves skandālus, notikumus darbā, iepriekšējo ceļojumu pieredzi un nesteidzīgi malko džinu ar ledu, jo (citēju) “neiedzerot jau nevar palidot”. Viņu ceļš ved uz Antāliju.

Atpūtnieču čalošanas iespaidā mans blakussēdētājs, omulīgs kungs pensijas vecumā, vairs nespēj pagulēt un uzsāk ar mani draudzīgu sarunu, jo arī man grāmatas lasīšana īsti nepadodas. Tērzējot atklāju, ka mans kompanjons ir jauks onkulis no Carnikavas, ilggadējs jūrnieks, kurš dodas kārtējā piecu mēnešu darba cēlienā uz tvaikoņa. Brīnišķīga pusotru stundu ilga saruna par darbiem, cilvēkiem, pasauli un Latviju.

Lidmašīna sāk samazināt augstumu. Jau ir tumšs, saulīte norietējusi un zem mums cauri mākoņiem paveras Stambula – tūkstošiem spožu pilsētas gaismu plešas tik tālu, cik vien acs spēj saredzēt. Lidojot pāri lielajām metropolēm tumšajā dienas laikā, es allaž iedomājos, ka šādi laikam ir izskatījiesStar Wars” filmēšanas laukums, jo vēl tikai šajā filmā esmu redzējusi tik vērienīgu skatu visi pauguri un ielejas nosegti ar ugunīm, zaigojošām krāsām un nemitīgu kustību.

Pēc nolaišanās Stambulas lidostā kādas minūtes 15 gaidām vietas atbrīvošanos plašajā lidmašīnu stāvvietā. Šajā milzu lidostā, kas ir lielākā no tām, kur būts, brīvas vietas jāgaida bieži. Pati lidosta ir kustīga un skaļa. Pasu kontrole vien ir atsevišķa stāsta vērta, jo sastāv no astoņām 50-70 metrus garām rindu čūskām. Kungs, kas pirms tām godprātīgi un pieklājīgi pilda rindas ierādītāja pienākumus, šoreiz ir īpaši šarmants.

Lidojums tālāk man paredzēts nākamajā dienā, tāpēc izmantoju iespēju nakšņošanu organizēt ar Turkish Airlinesstarpniecību. Aviokompānija sedz viesnīcas izmaksas, ja starp diviem tās lidojumiem ceļotājam paredzēta nakts Stambulā. Lidostā atrodu Turkish AirlinesHotel Desk un pēc 10 minūtēm kopā ar bariņu ceļotāju sēžos autobusā un operatīvi nonāku līdz viesnīcai – 5* “Holiday Inn Istanbul Airport”.

Tā kā šis vakars ieplānots mieram un atpūtai, izlemju tuvāk izpētīt pašu viesnīcu. Jau ieraugot reģistratūru vien, var nojaust, ka viesnīca veidota gaumīgi – ar dažādiem mākslas priekšmetiem un dizaina instalācijām, kā arī daudziem omulīgi iekārtotiem atpūtas stūrīšiem. Kad aplūkoju dzenbudisma noskaņās iekārotoMandala SPA” relaksācijas centru, mani pārņem baudpilnas sajūtas. Nospriežu, ka šajā viesnīcā vietu, kur veldzēties un atpūsties, var atrast jebkurš.

Stambula_004

Stambula_003

Stambula_005

Tomēr mani gaida arī kāds pārsteigums! Pēkšņi manu uzmanību piesaista kņada un spiedzieni pagrabstāvā. Dodos turp un pa ceļam pamanu norādi ar fotogrāfiju, uz kuras redzams 8-9 gadus vecs zēns baltā apģērbā ar greznu apmetni, kroņveida cepuri un scepteri rokās. “Īsts princis,” nodomāju un kāpju lejup.

Stambula_007

Tur mani sagaida milzīga svinību zāle ar daudziem grezni klātiem galdiem, kristāla lustrām, kuplām baltu ziedu kompozīcijām, krāsainām gaismām un dzīvo mūziku. Eleganti ģērbtie viesi, kopā kādi 300–400, svinīgi sasēduši ap apaļiem galdiem. Skudrupūžņa cienīgā rosībā oficianti baltos cimdos tiem servē glaunus ēdienus, bet zāles vidū uz tronim līdzīga balta dīvāna sēž mazs zēns baltās drānās. Vai tiešām princis!?

Stambula_006

Mazliet apjukusi, klusām lavos prom, bet redzētais neliek mierā, tādēļ, atgriezusies viesnīcas numuriņā, atbildi par neparastajām dzīrēm meklēju internetā. Un atrodu arī! Izrādās, ka Turcijā zēnu 9 gadu jubileja tiek atzīmēta īpaši grezni, jo tā simbolizē pāriešanu vīru kārtā. Puikām tiek veikta intīma apgraizīšanas ceremonija, pēc kuras viņi sāk apgūt vīrietim atbilstošus pienākumus un darba iemaņas un nekad vairs nedodas pirtī kopā ar sievietēm. Līdz ar šo pasākumu zēnam sākas liela vīra dzīve! Ar šīm pārdomām dodos pie miera.

Stambula_002

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.