Uz www.jekaba.lv

Smieklu stāsti: Nelegālais brauciens uz ASV un Meksikas robežas

Laine Pērse, ceļotāja
4 min. lasāmviela

527 dienas ceļojot apkārt pasaulei, gadās piedzīvot daudz mirkļu, kad vairs nezini – smieties vai raudāt. Amizanti pārpratumi un neticamas sakritības gadās ik uz soļa. Lūk, pirmais no pieciem stāstiem, kas mums joprojām liek plati smaidīt. Kad bijām sasnieguši ASV, dzirdējām ļoti daudz šausmu stāstu par Meksiku un tur notiekošo – tik baisu, ka nolēmām drošības apsvērumu dēļ tur nemaz nebraukt. Tomēr beigās viss izvērtās citādi.

Kad esam nonākuši Kalifornijā, meklējām lidojumu uz kādu drošu Centrālamerikas valsti. Lielākā daļa lēto lidojumu ir pieejami no Teksasas, tādēļ to nosakām par savu nākamo galamērķi. Kad beidzot izdodas atrast šoferi, kas mūs gatavs paķert līdzi savā auto mums vajadzīgajā virzienā, izrādās, ka izpalīdzīgais vīrs ir meksikānis. Sarunu gaitā Martins apgāž kājām gaisā mūsu galvās radīto iespaidu par viņa dzimteni, un mirklī, kad ASV un Meksikas robežpilsētā Lareido viņš jautā, vai esam ar mieru ar Meksiku iepazīties tepat, uz robežas, ne mirkli nešauboties, piekrītam.

Kopā ar tālbraucēju dodamies pie viņa draugiem, kas dzīvo robežpilsētiņā. Lai arī Lareido ir ASV daļa, pārsvarā to apdzīvo meksikāņi. Pa ceļam Martins iegādājas ļoti daudz gaļas un alus Halovīna svinībām, un tad nonākam kādā auto darbnīcā – nekurienes vidū pieci mazi meksikāņi salīduši ap salauztām mašīnām. Apkārt mētājas dažnedažādas auto detaļas un tukšas alus skārdenes, blakus luncinās priecīgi suņi un kokos sasēdušas vistas.

Tiek attaisītas pirmās alus bundžas. Sasveicināmies un sasmaidāmies ar mūsu jaunajiem draugiem, kas runā tikai spāniski, un pieliekam savu roku dažādos mazos darbos. Mēs spāniski zinām pateikt tikai si un no, bet sarunas tāpat rosās raiti. Pēc pāris aliņiem tiek atkorķēta arī tekilas pudele – garšo izcili, ar mājās dzerto nevar salīdzināt!

Drīz vien rodas ideja par Halovīna ballītes rīkošanu. Tā nokļūstam īstā rančo – lauku mājā ar plašu zemes īpašumu tai apkārt. Radi un kaimiņi, zirgi, kazas un suņi – visi sanāk uz svinībām. Tiek iekurināts grils un skaļas meksikāņu mūzikas pavadījumā cepta gaļa.

Rančo saimnieks ir apaļš vīrs, kam garie ūsu gali saskrullēti uz augšu. Viņa sieva iztukšo savu kosmētikas somiņu un sakrāso mūsu sejas kā Halovīnam pienākas.

Vēlāk ballīti dodamies turpināt kādā nelielā krodziņā. Kad kāpjam pār slieksni, iekšā esošie meksikāņi pieklust, bet tikai uz mirkli. Uz terases kāds diezgan iereibis vīrs spēlē ģitāru, bet iekštelpās notiek deju konkurss, kam ar prieku pievienojamies. Katras dejas beigās ar aplausu palīdzību tiek izvēlēti nākamās konkursa kārtas dalībnieki. Pati paskrienu maliņā – tas ir jānofilmē! Finālā uzstājas Arča un meksikāņu sieviņa, kas tērpusies indiānietes kostīmā. Arturs iesilis un nekautrējas ne nomest kreklu, ne pacelt sieviņu uz pleca un apgriezt pāris dejas riņķu. Un uzvara! Alus mūsu galdiņam par brīvu un vakars var turpināties!

Trijos naktī balle beigusies. Līdz rančo ir piecpadsmit minūšu brauciens. Bet kurš brauks? Martins iesēžas auto aizmugurē un paziņo, ka ir stipri iereibis un braukt nevar – ja zaudēs tiesības, vairs nekad nevarēs sēsties pie smagās mašīnas stūres un zaudēs savu maizes darbu. Otrs vīrelis braukt nemaz nemāk. Bet palikt mašīnā pa nakti arī negribas – Arča drosmīgi sēžas pie stūres un ņem mazo vīreli blakus, lai rāda virzienu.

Ārā tumšs. Visa mašīna smaržo pēc alus. Ceļu atpakaļ arī neviens vairs īsti neatceras – pat mazais vīrelis, kas strādā rančo. Tomēr dodamies. Mazais meksikānis spāniski izsauc dažādus mums nesaprotamus vārdus un haotiski žestikulē. Martinam tulkot vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās. Pabraucam garām vajadzīgajam pagriezienam, un tieši tobrīd aiz muguras ieskanas policijas auto sirēna.

Arturs apstājas ceļa malā, un visi auto sēdošie acumirklī ir pamodušies – it sevišķi mūsu angliski nerunājošais draugs priekšējā sēdeklī. Sēd kā sālsstabs, acis lielas. Arča atver logu un veras policistam pretī ar melni sakrāsotu seju, ko vietām izbalinājušas dažas notecējušas sviedru lāses.

– Jūs braucat neatļautā vietā!

– Atvainojos, pirmoreiz šeit braucu, nepārzinu šos ceļus.

Likumsargs apiet apkārt mašīnai, arī es atveru logu. Ieraugot blondu meiteni, policists mazliet atmaigst. Tad ierunājas Martins:

– Braucam mājās no Halovīna ballītes.

Visi trīs piebalsojam, ka ballīte bijusi ļoti jautra. Vien mūsu mazais meksikāņu draugs priekšējā sēdeklī turpina izlikties par tukšu gaisu.

Policists prasa, vai esam dzēruši. Martins atbild, ka esam gan, bet šoferītis – ne piles. Likumsargs pasmaida, tad pieklauvē pie priekšējā pasažiera loga, bet mūsu draugs tik turpina skatīties vienā punktā kā nozombēts. Plēšam jokus, lai novērstu policista uzmanību, un tas izdodas – likumsargs novēl mums drošu mājupceļu un piekodina būt uzmanīgiem, jo mašīnā tomēr varot just alkohola smaku.

Aiztaisām logus, Arča iedarbina mašīnu un izelpojam. Fūūū…

Martins skaidro mūsu veiksmi – sastaptais kārtības sargs nemaz neesot bijis ceļu policists, bet gan robežsardzes pārstāvis, kas medī nelegālos imigrantus. Mēs smejam – labi, ka tādus nevedam! Bet Martins pavērš pirkstu uz priekšā sēdošo vīriņu:

– Un kas tad, jūsuprāt, ir viņš?

Vēlies iepazīt kādu karstasinīgu Centrālamerikas vai Dienvidamerikas valsti? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.