Uz www.jekaba.lv

Septiņas vietas, kas obligāti jāredz Gvatemalā

Zaiga Runce, ceļotāja
10 min. lasāmviela

Gvatemala ir pārsteidzoša valsts, ļoti krāsaina, koša, dzīva. Tā ir neticamu dabas brīnumu un cilvēku radītu šedevru pilna. Tieši Gvatemalā mēs guvām ļoti daudz – sastapām fantastiskus cilvēkus, kam plaša sirds un smaids vienmēr sejā. Turpinājumā pastāstīšu par septiņām vietām, ko, esot Gvatemalā, nekādā gadījumā nedrīkst palaist garām.

1. Tikalas nacionālais parks

Tikala ir viena no maiju civilizācijas lielākajām pilsētām. Tā ir daļa no Tikalas nacionālā parka, kas 1979. gadā iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tikala bija galvaspilsēta vienai no varenākajām maiju karalistēm. Iedzīvotāju skaits tajā esot bijis ap 100 tūkstošiem. Pilsēta savu apogeju sasniedza mūsu ēras 2.–9. gadsimtā, kad tā bijusi viena no maiju apdzīvotā reģiona līderēm politiskā, ekonomiskā un militārā ziņā. 10. gadsimta beigās maiji šo vietu pameta. Tikala ir vislabāk izpētītā no visām lielajām maiju pilsētām, ir ticis sastādīts garš valdnieku saraksts, vairākiem no šiem valdniekiem ir atklāti kapi.

Bez senās civilizācijas liecībām, kas slēpjas džungļos, redzējām arī dažādus dzīvniekus, kas mājo Tikalā – vāveres, dažādus putnus, sikspārņus, zirnekļpērtiķus, pelēko lapsu, kas pagāja garām divu soļu attālumā, neliekoties par mums ne zinis. Pakāpjoties augstāk, pāri visiem džungļiem varēja dzirdēt arī bļauri.

Mēs Tikalā pavadījām sešas stundas, bet tāpat apskatījām tikai nelielu daļu. Lai gan Tikalu katru dienu apmeklē ap 1500 cilvēku, parka teritorija ir tik milzīga, ka pūļi neveidojas. Un vēl – Tikalā iespējams uzkāpt vairākos tempļos (piramīdās), citās drupās to darīt ir aizliegts. Apceļojot Centrālameriku, mēs apmeklējām vairākas maiju pilsētu drupas, bet šīs patiesi bija visiespaidīgākās. Ja no visām maiju pilsētām būtu jāizvēlas tikai viena, ko apmeklēt, tā noteikti būtu Tikala.

 

2. Antigva

Antigva Gvatemala (tulkojumā no spāņu val. – vecā Gvatemala) jeb vienkārši Antigva dibināta 1524. gadā, kādreiz bijusi valsts galvaspilsēta. Arī tā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kas uzliek daudzus ierobežojumus, piemēram, ielu bruģi nedrīkst nomainīt asfalts, mājas drīkst krāsot tikai kādā no sešām noteiktajām krāsām, veikalu un iestāžu nosaukumi drīkst būt izlikti tikai paralēli ielai.

Centrālais parks ir pati zināmākā Antigvas ainava. Parks ir tikpat vecs, cik pati pilsēta, bet tas visu laiku attīstās. Šeit vienmēr valda rosība, pilns ar tirgotājiem, brīvdienās notiek koncerti.

Tirgus Antigvā noteikti ir jāredz! Tirgus dienās valda īpaši liela kņada, pilns ar pircējiem un pārdevējiem, grūti izspraukties cauri, vienkārši jāļaujas straumei un jāiet tai līdzi. Svaigi produkti un cilvēku krāšņums. Apbrīnojami, cik veikli dāmas uz savām galvām nēsā lielus, smagus grozus ar tomātiem, burkāniem, apelsīniem un citiem labumiem!

Ļoti krāsains un vilinošs ir mākslas un rokdarbu tirgus. Acis žilbst no košajiem, krāsainajiem deķiem, somām, svārkiem, lellēm, gleznām – grūti atturēties no pirkšanas. Ja ir ierobežots budžets, iesaku līdzīgas preces meklēt parastajā tirgū, kur to cena ir 2–3 reizes zemāka.

Vienotības parks (Parque de la Union) ir jauks un glīts, ar garām palmām un uzkodu tirgotājiem, bet tur gājām kā cita dēļ – gribējām redzēt publisko veļas mazgātavu. Neticētu, ja paši neredzētu – tas nav tikai piemineklis aizgājušiem laikiem, to joprojām izmanto. Arī mēs mazliet iemēģinājām – Alberts izmazgāja gan savu cepuri, gan zeķes un sandales.

Kāpiens Krusta kalnā (Cerro de la Cruz) sākumā noris starp palmām, bet beigās parādījās priedes – sajūtas, kā ejot pa kādu dabas taku Latvijā. No skatu laukuma paveras burvīgs skats uz Antigvu ar vulkānu fonā.

Chocomuseo ir lieliska vieta, kur uzzināt, kā rodas šokolāde. Tur kafejnīcā iespējams baudīt karsto šokolādi, nopirkt dažādus ar šokolādi saistītus suvenīrus. Taču pati interesantākā ir meistarklase, kurā var pagatavot pats savu šokolādes tāfelīti.

Antigvas tuvumā ir divas kafijas plantācijas, kurās var redzēt kafijas tapšanas procesu. Populārākā ir Filadelfia Coffee Resort&Tours (~20 USD), taču mēs izvēlējāmies Azotea kafijas plantāciju. Par salīdzinoši nelielu ieejas maksu (~6,50 USD) bez lielām tūristu masām var redzēt visu kafijas tapšanas procesu, sākot ar kafijas stādu “bērnistabu”, beidzot ar kafijas pupiņu novākšanu, žāvēšanu un grauzdēšanu. Ekskursijas sākums ir muzejā, kur gids visu sīki izstāsta. Pēc tam ekskursanti tiek izvesti lielā laukumā, kurā saulē žūst kafijas pupiņas. Ļoti mulsinoši pa tām staigāt. Pašās beigās katrs var nogaršot turpat augušu un grauzdētu kafiju.

Maiju mūzikas muzejs, kas atrodas Azotea kafijas muzeja telpās, ir ļoti interesants. Tas ir neliels, bet saturīgs muzejs ar dažādiem maiju mūzikas instrumentiem, sākot ar vienkāršām bungām un bruņurupuču bruņām, un beidzot ar marimbām, arfām un pavisam nesaprotamiem veidojumiem.

Viena zāle veltīta apkārtējo ciemu iedzīvotāju dzīvesveida attēlošanai. Sievietes joprojām staigā austos svārkos, koši izšūtās blūzēs. Lai to ieraudzītu, nav nemaz jābrauc uz kādu mazu ciemu, atliek iziet pilsētas ielās vai aiziet uz tirgu. 

 

3. Atitlans

Atitlans ir krāterezers, kas aizpilda vulkāna kalderu, kas izveidojusies pirms 84 tūkstošiem gadu notikušā izvirdumā. Tas ir 18 x 8 km liels, tā maksimālais dziļums ir 340 metri. 1976. gada 4. februārī Gvatemalā notika spēcīga zemestrīce, kuras rezultātā gāja bojā vairāk nekā 26 tūkstoši cilvēku un ezera gultnē izveidojās plaisa, kuras dēļ ūdens līmenis mēneša laikā kritās par diviem metriem, bet pēdējo desmit gadu laikā — par 20 metriem. Ap ezeru atrodas kalni un maiju apdzīvotas vietas, kā arī kafijas, kaučuka, cukurniedru, tējas un banānu plantācijas.

Panahačela, zināma arī kā Pana, ir dzīvīgākā pilsēta ap Atitlana ezeru. Liela daļa tūristu ezera izpēti sāk tieši ar šo pilsētu.

 

Ja esat Panahačelā, aizejiet uz skatu laukumu pie ezera.

Taka no Haibolito ciema uz Santa Cruz La Laguna ļauj apbrīnot Atitlanu visā tā spožumā, turklāt tā ir gana īsa un viegla (pieviecama 45 min.), lai pa to ietu arī ar bērniem.

Atitlanu labāk baudīt tikai ar acīm, jo daudz lasīts par saslimšanu pēc peldēšanās tajā. Vietējie gan par to īpaši nesatraucas un Atitlanā gan mazgājas paši, gan mazgā veļu, vispirms to kārtīgi izberzējot uz akmeņiem.

San Pedro La Laguna un San Juan La Laguna pilsētiņas savieno grantēts ceļš, ceļa vienā pusē klintis, otrā – ezers. San Juan La Laguna šķita pavisam neliela, provinciāla, bet tūristu tajā netrūka. Ar interesi lūkojāmies ap katru stūri, jo ielās pilns ar glītiem grafiti – gan tādiem, kas pievērš uzmanību planētas ekoloģijai, ūdens taupībai un tīrībai, gan tādiem, kas attēlo maiju sadzīves ainas. Iela, kas sākas pie laivu piestātnes un iet augšā kalnā, pilna ar dažādiem amatnieku un gleznotāju veikaliņiem. 

Mums patika mazs zāļu veikaliņš, kur nopirkām zāļu tēju pret klepu, tā iekšpagalmā atradās neliels dārziņš, kurā auga ārstniecības augi.

 

4. Vieta, kur upe pazūd zem zemes

Maiju valodā Semuc Champey nozīmē “vieta, kur upe pazūd zem zemes”. Tas ir 300 metrus garš tilts, zem kura plūst Kahabonas upe. Tilta augšpusē izveidojušies dabīgie baseini, kuros plūst avota ūdens. Šie baseini ir viens no populārākajiem apskates objektiem visā Gvatemalā. Ūdens ir ļoti dzidrs un pa gabalu izskatās tirkīzzils. Ir vērts uzkāpt augšā līdz skatu laukumam, no kura uz baseiniem paveras lielisks skats.

Šiem dabīgajiem baseiniem ir nevienmērīgs dziļums – vienā vietā līdz celim, pēc tam uzreiz dziļš kritums līdz kaklam un vēl dziļāk. Apakšējie baseini izskatījās krietni dziļāki. 

Ūdens vēss, caurspīdīgs, karstās dienās ļoti patīkama veldze.

 

5. Petena ezers

Floresa ir neliela, gleznaina pilsēta, kas atrodas uz salas Petena ezerā. To ar cietzemi savieno šaurs dambis. Šauras, klusas, bruģētas ieliņas, krāsainas mājiņas, jauks laukums un parks ar pilsētas vēsturisko baznīcu, šarmantas kafejnīcas un restorāni, kur mierīgi baudīt gardu maltīti.

Otrpus ezera šaurumam, kuram pāri mūs pārveda laiva, atrodas skatu laukums (El Mirador del Rey Canek). Vienas garas, stāvas kāpnes, tad otras un pašās beigās jāuzkāpj skatu tornī, no kura paveras lielisks skats uz ezeru un Floresu.

Peten Chechenal pludmale ir maksas, bet cena ir simboliska (~0,60 EUR). Pludmale tīra un sakopta, krastā piknika galdi ar beņķiem un jumtiņu. Tur arī iespējams izmantot grilus. Ezerā iestiepjas gara koka laipa, bet ļoti labi varēja ieiet arī tāpat. Krasts un ezera dibens krastā akmeņains.

El Remate ir kā neliela miera oāze ezera krastā. Lielākā daļa tūristu apmetas Floresā, tāpēc El Remte to nav tik daudz. 

Nekā vairāk par putnu vērošanu, peldi ezerā, vāļāšanos šūpuļtīklā, garāmejošu cūku vērošanu un debešķīgu saulrietu skatīšanos El Rematē nav, bet tas viss ir tā vērts.

 

6. Maksimona jeb Svētā Simona templis

Maksimons ir maiju dievība un tautas svētais. Tiek apgalvots, ka Maksimons pārstāv gan labo, gan ļauno. Tūristi parasti tiek vesti apskatīt Maksimona koka statuju, kas atrodas pie Atitlana ezera. Tā kā bijām redzējuši, ka tagad tur apgrozās tikai un vienīgi tūristi, mūs tas neinteresēja. Devāmies uz San Andres Itzapa, kur pie Svētā Simona tempļa tiek ziedota (sadedzināta) kukurūza, ziedi un sveces. Runā, ka uz šo templi svētceļnieki dodas no visas Centrālamerikas un Latīņamerikas.

Ieejot pa vārtiem, pretī ir liels laukums, kura galā ir templis. Tā priekšā vairāki cilvēki kaut ko dedzināja, skaitīja lūgšanas, viss bija baltos dūmos. Vienas durvis – ieeja, otras – izeja, lai gan vietējie to neievēroja. Process šāds: visi stāv rindā, tad dodas pie Svētā Simona, lai lūgtu visu, kas uz sirds, tad, nepagriežot svētajam muguru, atmuguriski nokāpj lejā pa otru pusi.

 

7. Džeordžīnes karstie avoti 

Mums ļoti patika pastaiga no Zunilas pilsētiņas līdz Fuentes Georgines karstajiem avotiem (kādu gabalu gan tikām pavizināti pikapa kravas kastē). Pavisam netālu aiz Zunilas sākas dārziņi, kuros tiek audzēti dārzeņi. Tas ir vienkārši apbrīnojami, kā vietējie stāvā kraujā sēj, stāda, ravē un novāc ražu – viens nepareizs solis, un riposi lejā! To redzot, pēc tam tirgū nemaz negribas kaulēties par tiem pieciem burkāniem.

Džeordžines karstos avotus 1902. gadā atklāja vietējie zemnieki, tie ātri vien kļuva par publisko vannu tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem. Gadu gaitā tika veikti uzlabojumi. Savā laikā šeit biežs viesis esot bijis Gvatemalas prezidents Jorge Ubico ar sievu Džeordžīni, kuras vārdā avoti arī nosaukti.

Četri baseini piepildās ar ūdeni no karstiem sēra avotiem, ūdens izplūst no klints tieši baseinā. No lielākā baseina ūdens ieplūst nākamajā, un tad turpina ceļu uz vēl vienu, tur kļūstot vēsāks. Vēl viens neliels baseins ir pie pašas ieejas, tur gan peldas mazāk cilvēku. Ja ir kāda veselības kaite, var padzerties ūdeni tieši no vietas, kur tas iztek virszemē. Vietējie saka, ka tas ārstējot burtiski visas vainas!

Vēlies iepazīt Centrālameriku? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.