Uz www.jekaba.lv

Šambala

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
4 min. lasāmviela

Kalnu brīvības smarža un klusums palika augstu virs manis, un veiklās, pat straujās lidmašīnas riteņi pieskārās Katmandu lidlauka taisnajai lentei. Biju sajūsmināts, iedvesmots, pavisam drusku pēc civilizācijas noilgojies un, ja esmu līdz galam patiess, noilgojies arī pēc dušas, kā arī sausa un tīra apģērba.

Izgāju no lidostas teritorijas, kas vairāk atgādina autostaciju. Kas ir piedzīvojis vietējā termināla specifiku, zina, ka no piezemēšanās brīža līdz bagāžas saņemšanai un lidostas teritorijas pamešanai paiet kādas 10 minūtes, dažreiz pat mazāk. Nekādas pasu kontroles, bagāžas gaidīšanas, n-to koridoru vai rentgenu. Izkāp gandrīz kā no autobusa, paņem savu somu un esi brīvs.

Taksisti izķēra atlidojušos. Tos, kurus nepaspēja viņi, sevī satilpināja tūristu autobusi. Vienīgi es, burtiski palēkdamies, sāku soļot uz Thamel rajona pusi. Kalnu pārgājiens bija tā norūdījis kājas, ka tādus sīkus attālumus kā 4 kilometri tās vairs nejuta. Taču diena man bija paredzējusi ko citu.

Tiklīdz biju nogriezies pilsētas virzienā, man blakus apstājās kāda mašīna, diezgan solīda priekš Nepālas. Kas dīvaini, vadītājs nebija uzmācīgs un netaurēja, viņš vien klusi un pieklājīgi vaicāja: “Thamel?”. Es smejoties apstiprināju: “Thamel!” un gāju tālāk. Nepālā katrs labprāt nopelnītu, taču vīrs atkārtoja: “Thamel!” un piemetināja: “For free.” Īsti līdz galam nenoticēju, taču ar prieku pieņēmu piedāvājumu.

Auto vadītājs bija ģērbies uzvalka biksēs, tīrā gaiši zilā kreklā un viņa fizisku darbu pazinušās rokas bija labi koptas. Uz katras no tām – gaumīgs gredzens ar dārgakmeni. Skaists cilvēks, pie sevis nodomāju, strādīgs, bet ar kaut kādu man nesaprotamu statusu, visprecīzāk būtu teikt – cēlumu. Viņš nebija parasts šoferis, to varēja manīt uzreiz.

Mēs uzsākām sarunu, izstāstīju, ka esmu no Latvijas. Par tādas esamību viņš zināja. Stāstīju, ka esmu bijis Everesta bāzes nometnē, pat augstāk, ka esmu izbijis sportists un mīlu ceļot, strādāju par grupu vadītāju. “Jā, tu esi sportists, to uzreiz var redzēt,” viņš pēkšņi teica. “Tev noteikta gaita.” Mani tas bērnišķīgi iepriecināja un arī mazliet samulsināja.

Atzinos savam sarunu biedram, ka Katmandu meklēju kādu boksa vai kikboksa klubu, bet man izdevies atrast tikai vienu, kas jau likvidēts. “Nevaru atrast vietu, kur trenēties tieši cīņās,” piebildu. “Ja neatradīšu klubu šodien, skriešu krosu uz vietējo stadionu – tur zālājs, laba vieta treniņiem.”

Tajā brīdī mans sarunu biedrs bez ievada sāka stāstīt par savu dēlu, kurš plāno doties mācīties uz Indiju, bet nav apveltīts ar degsmi un īsti nezina, kas viņu interesē. Lēmums par augstskolu drīzāk esot viņa, nevis paša dēla.

Man aizrāvās elpa un ķermeni pāršalca emociju vilnis. “Es strādāju ar skolām, periodiski esmu pasniedzējs. Jauniešiem trūkst motivācijas, ideālu, bieži ir tikai vēlme sasniegt rezultātu, bet principus neviens skolā nemāca, tikai profesiju. Man tas rūp, tādēļ ļoti mīlu strādāt ar jauniešiem, redzu šim darbam jēgu. Kalpot ar savu darbu, nevis iegūt kādu statusu vai turību – tas man šķiet būtiski,” nobēru vienā elpas vilcienā.

Mašīna bija apstājusies un laika sajūta arī. Mans jauniegūtais draugs interesējās, kurā viesnīcā plānoju apmesties. Atbildēju, ka nezinu, ka meklēšu ko ekonomiskāku, jo kāpiens bija prasījis vairāk līdzekļu, nekā biju rēķinājies.

Tad viņš jautāja, cikos skriešu uz stadionu un vai viņš ar savu dēlu var pievienoties manam treniņam. Pasmaidīju un atbildēju, ka var. Es sameloju – tieši todien man gribējās pabūt vienam, bet būt apveltītam ar skolniekiem ir mans liktenis, un nedrīkst spļaut, ja debesis ceļu rāda. To zināju jau no pusaudža gadiem.

Mēs tikāmies stadionā. Treniņš bija īss, bet spraigs. Pēc treniņa sacīju, ka cilvēks drīkst būt dusmīgs, bet tikai speciāli tam atvēlētā vietā, piemēram, ringā. Ka dzīvē jābūt mērķtiecīgam, bet sirsnīgam. Tas arī viss, ko pateicu. Joprojām nezinu, kurš no šiem vārdiem jauno cilvēku aizskāra vai aizkustināja, taču tobrīd redzēju savā priekšā pavisam citu jaunieti – viņam mirdzēja acis, viņš it kā atdzīvojās.

Pēc treniņa devāmies atpakaļ uz Thamel rajonu. Tiku aizvests uz kādu gaumīgu viesnīcu. Tēvs pa ceļam rādīja un visādi slavēja to, tad uzveda mani pašā augšējā stāvā, kur bija tikai viens numuriņš ar lielu terasi, dārzu un jogas laukumiņu. Uz numuriņa durvīm bija rakstīts “Šambala”. “Nākamās dienas šī būs tava mājvieta,” viņš teica, iedeva man atslēgu, cieši paskatījās acīs un aizgāja.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.