Uz www.jekaba.lv

Piedod, Varšava, es kļūdījos! Jeb īsā nedēļas nogale Varšavā

Diāna Krampe, ceļotāja
10 min. lasāmviela

Man nav šaubu, ka savs stāsts par Varšavu man jāsāk ar atvainošanos. Piedod, Varšava! Piedod, ka ticēju runām, ka esi pelēka un garlaicīga. Piedod, ka neatbraucu ātrāk. Tagad, kad šie vārdi izskanējuši, varu pastāstīt, kas tad mainīja manu viedokli, ko biju veiksmīgi aizguvusi no citiem – ka Varšavā jau nu gan nav ko darīt un redzēt. Mazliet aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pavisam droši apgalvot, ka tie ir salti meli!

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem mums ar vīru dzima ideja beidzot aizbraukt kādā ceļojumā divatā. “Beidzot”, jo ar vienu izņēmumu pēdējos piecus gadus esam ceļojuši kopā vismaz ar vienu bērnu. Ceļot ar bērniem ir forši, taču tie, kam ir bērni, sapratīs, ka laiku pa laikam gribas atvaļinājumu arī no bērnkopības.

Tā kā ome mūsu rīcībā bija devusi tikai vienu nedēļas nogali, sākumā apsvērām iespēju aizbraukt ar auto kaut kur tepat dzimtenē. Piemēram, uz Liepāju. Taču tad sākām pētīt pēdējā brīža aviobiļešu cenas un radās ideja par došanos uz Varšavu, jo biļetes bija salīdzinoši lētas un lidojums īss – tikai stunda. (No Rīgas uz Varšavu pa tiešo lido poļu lidsabiedrība “LOT” un “airBaltic”.) Intereses pēc, dodoties ārā no mājām, uzņēmām laiku – no mājas sliekšņa līdz viesnīcas numuriņa durvīm ceļā pavadījām precīzi trīsarpus stundas. Tātad salīdzinājums ar došanos uz Liepāju bija ļoti trāpīgs, taču ar šo visas līdzības starp abām pilsētām arī beidzās.

Atbraucām, lai ēstu

Varšavā ieradāmies vakarpusē, un uzreiz pēc reģistrācijas viesnīcā devāmies vakariņās. Labu restorānu Varšavā netrūkst, ir pat divi, kas godalgoti ar “Michelin” zvaigznēm. Un netrūkst arī labu ēdāju – mums par pārsteigumu, rezervēt galdiņu tās pašas dienas vakaram izrādījās sarežģīti. Taču Varšavā iepazinām kādu Rīgā iepriekš nepieredzētu praksi – kad visi galdiņi rezervēti, viesiem tiek piedāvāta iespēja ieturēt maltīti pie bāra letes. To piedzīvojām ne tikai pirmajā, bet arī otrajā vakarā, un bijām ļoti apmierināti, jo šādi varējām apmeklēt izslavētus restorānus, kuros pēdējā brīdī nebūtu tikuši. Sēdēšana pie bāra bija ļoti omulīga, un par bārmeņu-viesmīļu uzmanības trūkumu sūdzēties noteikti nevarējām.

Otra mums neierasta parādība Varšavas restorānu dzīvē – rindas restorānu ārpusē. Jā, tieši tā! Lai tiktu brokastīs kādā populārā vietā, sestdienas rītā 20 minūtes stāvējām vairāk nekā desmit cilvēku garā rindā uz ielas. Vakariņās bijām aizgājuši mazliet laicīgāk, tādēļ gaidītāju rindu vēlāk redzējām no malas, jau sēžot un mielojoties pie bāra letes. Cilvēki rindā nepukstēja, bija smaidīgi, lai īsinātu gaidīšanas laiku, daži pat bija pasūtījuši pa vīna glāzei.

Kopumā mūsu pieredze ar Varšavas restorāniem bija ļoti pozitīva – restorānu izvēle ļoti plaša, sākot ar Āzijas virtuvi un beidzot ar smalkiem restorāniem. Pirmajām vakariņām izvēlējāmies “Soul Kitchen”, kas ir mājīgs krodziņš kādas restaurētas ēkas pagrabā. Viesmīļi uzvalkos, sirms zāles pārzinis, kas ar katru viesi nāk individuāli apsveicināties, visapkārt apmeklētāju čalas un dzīvā klaviermūzika jestra poļu maestro izpildījumā. Krodziņa omulīgajā saspiestībā laiku pa laikam sev vietu atrada arī šefpavārs, kas ieripināja koka ratiņus, uz kuriem turpat uz vietas sameistaroja kādu no pasūtījumiem – sakapāja liellopa tartaru, porcionēja pīles cepeti. Lielizmēra bezē kūka, no kuras viesmīlis dažbrīd nogrieza pa gabaliņam, pēc pamatīgās maltītes mums vairs nebija pa spēkam, lai arī tā izskatījās pasakaini garda – gaisīga, krēmīga un trausli drūpoša. Varbūt citreiz.

Nākamo dienu sākām jau pieminētajā brokastu restorānā (brokastis tur pasniedz visas dienas garumā), pie kura sākumā bija jāizstāv rinda, un tikai tad varēja iecirst zobus pildītajā beiģelī, kas Varšavā ir ļoti populāri. “Bułkę przez Bibułkę” bija pieejams arī izlejamais prosecco, kas komplektā ar brokastīm izmaksāja vien 1.20 EUR par glāzi – šis fakts demotivēja doties ārā drēgnajās Varšavas ielās, taču sakopojām visu gribasspēku un, pieēduši pilnus vēderus, soļojām vien tālāk Varšavas vecpilsētas virzienā.

JAUNĀ VECPILSĒTA

Iespējams, mīts par to, ka Varšavā “jau nav ko redzēt”, radies no tā, ka reiz tā bija skaudra dzīves realitāte – Otrā pasaules kara laikā Varšava vācu karaspēka uzbrukumos cieta visai pamatīgi un pilsētas vēsturiskā daļa tika nolīdzināta līdz ar zemi. Tiek lēsts, ka tolaik aptuveni 85% Varšavas ēku tika pilnībā iznīcinātas. Tas, ko mūsdienās sauc par Varšavas vecpilsētu, ir celtnes, kas rūpīgi restaurētas to vēsturiskajā veidolā, bieži vien izmantojot sagruvušo ēku oriģinālos ķieģeļus. Tā kā no jauna uzceltās ēkas arī jau ir sasniegušas pietiekami pieklājīgu vecumu, nezinātājam Varšavas vecpilsēta var šķist sena un autentiska.

Tā kā Varšavā bijām īsi pēc Ziemassvētkiem, vēsturiskā rajona apskati sākām ar Ziemassvētku tirdziņu, tas bija izkārtojies uz ielas, kas apjož vecpilsētu. Drēgnajā laikā nāsis patīkami kairināja sātīgu gardumu un karstvīna smarža, tirgotāji aicināja iegādāties suvenīrus, adījumus, tematiskus svētku niekus. Tirdziņš bija neliels un noslēdzās līdz ar nākamo krustojumu, bet aiz tā iela atdūrās pret senā Varšavas nocietinājuma mūra daļu, pa kura augšdaļu vijas gājēju iela. No tā pavērās skats uz Vislas upi un zemāk par vecpilsētu esošo pilsētas ziemeļu daļu, kur starp baznīcu torņiem izkārtojušies nelieli namiņi ar apstādījumiem un soliņiem starp tiem – ainava, kas šķita labāk iederīga kādā piepilsētas rajonā, ne galvaspilsētas centrā.

Pastaigājuši pa aizsargmūri, nirām iekšā vecpilsētas bruģēto ielu labirintā, līdz attapāmies vecpilsētas sirdī – Vecajā tirgus laukumā. Tā centrā, krūtis izriesusi un zobenu virs galvas pacēlusi, stāv bronzas sirēna, Varšavas aizsardze. Ziemā ap to izveidota publiskā slidotava, kas laukumu piepildīja ar lipīgu dzīvesprieku – skanot Ziemassvētku dziesmām, slidotāji traucās uz riņķi vien, klupa, skaļi smējās, cēlās kājās un krita atkal. Mirkli iegrimuši laukuma atmosfērā, devāmies tālāk, garām Prezidenta pilij, peruāņu flautistiem, burvju triku māksliniekiem un Kopernika piemineklim, atpakaļ uz viesnīcu pa Nowy Świat – Jaunās Pasaules – gājēju ielu, kuras abās pusēs plecu pie pleca sadrūzmējušies modīgi bāri, restorāni un bodes.

Jāatzīst, ka Varšavā tomēr ir arī vietas, kur joprojām var izjust seno laiku godību arhitektūrā, vietas, kur karš vēsturiskās ēkas vismaz daļēji ir saudzējis. Mūsu viesnīca atradās vienā no tādiem rajoniem, Poznańska ielā, un katrreiz, izejot uz ielas un paceļot acis augšup uz jūgendstila ēku fasādēm un to rotājumiem, bija jādomā, ka Varšavas dēvēšana par Austrumu Parīzi savulaik ir bijusi ļoti pamatota. Lepni piecus sešus stāvus augsti nami ar milzu logiem, dekoratīvām logu rūtīm, noapaļotiem ēku stūriem, metālkalumiem izrotātiem balkoniem, virs kuriem uz fasādēm sastingušas milzīgas āžu galvas, apaļas eņģeļpuiku sejas un lekni vīteņaugi.

Arī mūsu viesnīca, “H15”, atradās glaunā ēkā, kurā reiz mitusi Padomju Savienības vēstniecība, ko vēlāk, pēc pilsētas ieņemšanas, par savu politbiroju pārvērtuši nacisti. Krievi ēku bija izrotājuši ar padomju simboliku – strādnieku stāviem un zemeslodi, ko apņem labības kūļi, kas apsieti ar lentēm, un blīvi saules stari. Vācieši no šiem rotājumiem nav atbrīvojušies, jo uztvēruši tos kā trofejas, tādēļ tie saglabājušies līdz pat mūsdienām. Sajūta, kāpjot pār slieksni, virs kura akmenī cirsta Padomju Savienības simbolika, bija diezgan sirreāla. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja modernais, avangarda stilā ieturētais viesnīcas interjers, kas diezgan krasi oponē sociālajam reālismam uz ēkas fasādes.

Avots: http://www.h15boutiqueapartments.com/

Karaliskais gaismas dārzs

Pēc garās pastaigas, mazliet atvilkuši elpu viesnīcā, devāmies – kā brīdi vēlāk izrādījās – piedzīvojumā. Izsaucām taksometru (Varšavā darbojas mums labi zināmais “Bolt”, turklāt braucieni tur ir lētāki nekā Rīgā) un braucām uz Vilanovas pili, dēvētu arī par Varšavas Versaļu. Par šo galamērķi uzzināju teju nejauši, kad dienu pirms brauciena internetā lasīju “In Your Pocket” ceļvedi par pasākumiem, ko Varšavā vērts apmeklēt ziemas sezonā. Viens no minētajiem galamērķiem bija Vilanovas pils dārzs, kas ziemā tiek pārvērsts par gaismas karaļvalsti – barokālie apstādījumi un strūklakas tiek izdaiļoti ar simtiem, tūkstošiem lampiņu virtenēm, starp tiem tiek uzslietas gaismas skulptūras, bet uz pils fasādes tiek pārraidīts trīsdimensiju gaismas šovs, ko pavada klasiskā mūzika.

Lai arī aprakstā bija minēts, ka šis pasākums ir populārs ne tikai tūristu, bet arī vietējo iedzīvotāju vidū, to, cik tieši populārs tas ir, apjautām tikai tad, kad mūsu taksometrs iekūlās pamatīgā sastrēgumā, kas pie parka bija izveidojies vismaz kāda kilometra garumā. Drūzmēšanās kā uz Dziesmu svētkiem! Teju tikpat liels sastrēgums bija arī pie biļešu kasēm un vēlāk arī uz biļešu pārbaudi pie pils teritorijas vārtiem (jau pie pašas biļešu kases atklājām, ka biļešu iegādes rindu tomēr varējām izlaist, iegādājoties tās internetā).

Taču drūzmēšanās un gaidīšana teju stundas garumā noteikti bija tā vērtas! Vilanovas pils dārza apmeklējums viennozīmīgi kļuva par mūsu mini-ceļojuma kulmināciju. Gluži kā pati 17. gs. pils, arī gaismas instalācijas veidotas ar plašu vērienu un rada patiesi svinīgu sajūtu. Mūsu favorītu vidū – gaismas tulpju lauks, izgaismotais tunelis, muzikālo strūklaku šovs Vivaldi skaņdarbu pavadījumā un pils fasādes metamorfozes desmit minūtes ilgajā video projekcijā, kurā ne tikai šūpojās pils kolonnas, bet arī klaudzēja galma dāmu papēži un pa pils balkoniem izlēkājās digitāls kaķis. Visādā ziņā, palika iespaids, ka vismaz dažus trikus “Staro Rīga” no Vilanovas gaismas dārza varētu pamācīties.

VAKARIŅAS GASTROTIRGŪ

Ļoti pacilāti un mazliet nosaluši devāmies savās pēdējās vakariņās Varšavā. Tās ieturējām nesen atjaunotajā “Hala Koszyki” gastrotirgū jeb food court, kas ierīkots kādreizējā tirgus paviljonā – tā rekonstrukcija pabeigta 2016. gadā. Vairāk nekā 20 ēstuves vienuviet, kāds ducis pārtikas un citu nieku bodīšu, bet paviljona vidū – liels atvērta tipa bārs ar 360 grādu leti, kas ir neona uzrakstu izgaismota. Valdošā atmosfēra – hipsteru paradīze. Paviljons bija patīkami dzīvīgs, pat trīs gadus pēc atvēršanas tā joprojām ir modīga un populāra vieta.

Izmetuši loku pa paviljona perimetru, lēmām par labu vakariņām spāņu uzkodu restorānā “Sobremesa Tapas Bar”. Sēdējām pie bāra, malkojām izcilu spāņu riohu, mielojāmies ar grillētu astoņkāji, vītinātu cūkgaļu un aitas sieru, un spriedām, ka divu dienu ceļojums ir labs ar to, ka pirmajā vakarā var svinēt, jo ir taču ceļojuma pirmās vakariņas, bet otrajā – jo ir taču pēdējās!

ZILONIS mežģīņu apenēs

Nākamās dienas priekšpusdienā mums bija tikai viens mērķis. Nu labi, divi. Pirmais bija tikt pie labas kafijas, kas Varšavā nemaz nav grūti, jo arī to ir sasniedzis specialty coffee vilnis, un viena no specializētajām kafejnīcām, “Etno Café”, atradās divu kvartālu attālumā no mūsu viesnīcas. Savukārt otrais mērķis bija uzbraukt augšā Kultūras un zinātnes pilī, kas ar saviem 237 metriem joprojām ir augstākā ēkā Polijā (tūlīņ gan to grasās apsteigt “Varso” tornis, kas tiek būvēts tai tieši blakus un pēc pabeigšanas būs augstākā celtne ne tikai Polijā, bet arī visā Eiropas Savienībā).

Varšavas Kultūras un zinātnes pils man asociējas tikai ar vienu – ar mūsu pašu Zinātņu akadēmijas ēku un to, kā vienreiz, kad bijām ceļā uz Centrāltirgu, mūs ar vīru apturēja kāds poļu puisis un lūdza, lai ar viņa viedtālruni uzņemam viņa portretu ar Rīgas Zinātņu akadēmiju fonā. Iemesls – viņiem Varšavā esot tāda pati! Taisnības labad gan jāsaka, ka Varšavas “Zinātņu akadēmija” ir vairāk nekā divreiz augstāka par savu līdzinieci Rīgā, bet abas ir būvētas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un ir PSRS vadoņa Staļina “dāvanas” sociālistisko republiku galvaspilsētām. Ēkai ir dotas dažādas jancīgas iesaukas, man vislabāk iepatikās “Zilonis mežģīņu apenēs”.

PSRS elpu mēs Varšavas Kultūras un zinātnes pilī sajutām acumirklī – lifta operatore, dusmīga kundze ar copi, nostrostēja mūs padomjlaika pārdevējas manierē un neielaida liftā, jo mūsu mugursoma viņai šķita par lielu. Tā kā biļešu kontrolieris somu bija atzinis par šaurajai telpai piemērotu, sagaidījām otru liftu, un kāpām iekšā tajā. Lifts aizveda uz Kultūras pils 30. stāva skatu laukumu. No tā paveras skats uz visu Varšavu, uz sienām ir arī informatīvi plakāti par ievērojamākajiem objektiem, tostarp, tiltu pār Vislas upi, kas ļoti līdzinās Rīgas Vanšu tiltam; stadionu, kas tika būvēts 2012. gada Eiropas futbola čempionātam; iespaidīgākajām augstceltnēm.

Internetā lasījām, ka citreiz miglainā laikā no skatu laukuma neko īsti nevarot redzēt, bet mums bezsniega decembrī bija mazliet paveicies. Laiks bija viegli apmācies, bet redzamība laba. Vairākas reizes apgājuši riņķi ap ēkas smaili, domās jau atvadījāmies no Varšavas un prātojām par to, ka vajadzētu atgriezties. Nākamreiz noteikti gribētos apmeklēt kādu no Varšavas izslavētajiem muzejiem, aiziet uz Šopēna klaviermūzikas atskaņojumu, izgaršot citu restorānu kulinārijas šedevrus, apmeklēt alternatīvo Pragas rajonu…

Paldies, Varšava, ka man piedevi, paldies, ka tik sirsnīgi uzņēmi!

Vēlies iepazīt Poliju? “Jēkaba Ceļojumiem” ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.