Uz www.jekaba.lv

Persiešu skaistule Irāna – 6.daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
6 min. lasāmviela

Pie brokastu galda iepazināmies ar ukraiņiem, kas Irānā pavadīja tikai divas dienas caurbraucot. Pēc sarunas ar viņiem sapratām, kurp ārpus Jazdas gribam šajā dienā doties.

Pēc brokastīm pajautājām recepcijā, vai viesnīca gadījumā nepiedāvā ekskursijas mums vēlamajā virzienā. Meitene mudīgi pasauca atpakaļ vīrieti, kas bija jau gandrīz izgājis ārā pa viesnīcas durvīm. Izrādījās, ka tieši tad bija paredzēta izbraukšana un bārdainis bija gids. Mēs zibenīgi salikām mugursomā mantas, kas mums ceļā varētu būt nepieciešamas, un jau pēc brīža bijām gatavi. Ceļā devāmies ar divām mašīnām – vienā šoferis, mēs, izraēliete un vēl viens kungs, otrā gids un no rīta iepazītie ukraiņi.

Ceļš līdz pirmajam apskates objektam bija gana tāls, ap 70 kilometriem. Alberts diezgan ātri aizmiga, mēs priecājāmies par ainavu aiz loga.

Aptuveni 1800 gadu vecā Karanaka ciema senākā daļa jau sen kā ir pamesta. Tur palikuši vien vairāku šauru ieliņu labirinti un tuneļi ar kleķa mājām vairākos stāvos. Ciemā ir arī savs šūpojošais minarets, kas nu diemžēl slēgts.

Irana_002

Irana_003

Vecpilsētā iegājām kopā ar gidu, bet viņa steigas dēļ ātri vien izklīdām, līdz attapāmies, klīstam pa fotogēniskajām ieliņām paši savā nodabā. Tā kā ēkas un ielas ir diezgan sliktā stāvoklī, bija jābūt īpaši uzmanīgiem, lai kaut kur neiekristu vai neizkristu cauri.

Irana_004

Kad visu bijām izložņājuši, devāmies uz mašīnu, bet izrādījās, ka pārējie grupas biedri kaut kur vēl klīst. Lai nebūtu jāstāv un jāgaida, iegājām apskatīties seno viesnīcu – karavanseraju. Izskatījās, ka tā pavisam nesen atjaunota, viss svaigs un kā tikko mūrēts.

Irana_005

Pats vērtīgākais, kā dēļ bija vērts tur ieiet, bija skati no jumta un paši jumti, protams. Tālumā pelēki kalni, ielejā zaļi iekopti lauki, turpat pāri ielai vecpilsētas smilšu krāsas mājas.

Irana_007

Irana_006

Kamēr izpētījām ēku un priecājāmies par ainavu, izraēliete bija pārvākusies uz otru mašīnu un tā bija jau ceļā, bet mūsu šoferis nepacietīgi gaidīja mūs. Aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Karanakas, kalna vidū, klints malā atrodas “Čak-Čak” ciems. Tas ir nozīmīgs svētceļojumu mērķis.

Leģenda vēsta, ka pēc arābu iebrukuma 7.gadsimta sākumā sasaniešu princese Nikbanuha atbēga uz šo vietu. Šeit nebija ūdens, tādēļ viņa meta savu spieķi pret kalnu, un tajā vietā, kur spieķis saskārās ar klinti, sāka pilēt ūdens. “Čak-čak” nozīmē ūdens pilēšanas skaņu.

Irana_008

Pa serpentīnu tikām uzvesti līdz ceļa galam, tālāk bija jākāpj augšā kājām. Pats ciems nav tas, kā dēļ tūristi turp brauc. Tas nav nekas īpašs – pāris ķieģeļu māju.

Irana_010

Galvenais apskates objekts ir Pir-e Sabz uguns templis. Tas atrodas alā, kam apkārt uzbūvētas sienas, priekšā lieli bronzas vārti. Ap templi aug platāna koks, vītols un ciprese. Stāsta, ka platāns izaudzis no princeses spieķa, kas palīdzējis viņai tikt augšā pa stāvo klinti. Koks spējot noķert uguni un pēc degšanas pats atjaunoties ik pēc 1000 gadiem. Par to uguni nezinu, bet koks gana iespaidīgs, tā resnās saknes varēja redzēt arī templī.

Irana_011

Mums vislabāk šajā ciemā patika iespaidīgais skats no terases blakus templim. Šķita, ka pārējiem ciema apmeklētājiem vislabāk patika mūsu dēls, ar kuru visi gribēja nobildēties.

Kad visi atkal satikāmies autostāvvietā, gids no bagāžnieka izvilka termosu ar melno tēju un cepumu paku. Mazliet iestiprinājušies, devāmies tālāk uz Meibodas pilsētu.

No cepumiem tikai palielinājās apetīte, tāpēc Meibodā lūdzām gidu aizvest mūs uz tradicionālu restorānu. Kamēr gaidījām ēdienu, varējām mazliet atslābināties, jo Alberts un ukraiņu puika Miša izklaidēja viens otru.

Ēdām vistas šašliku ar piedevām, šajā dienā neeksperimentējām ar nepazīstamiem nosaukumiem ēdienkartē. Beigās maksājot izrādījās, ka rēķinam pieskaitīti ne tikai salāti, ko varēja likt savos šķīvjos no kopējā trauka, un tēja, bet arī gida un šofera pusdienas.

Irana_013

Arī Meibodas pilsēta esot vismaz 1800 gadus sena. Arī tur, tāpat kā citviet Irānā, mājas celtas no kleķa. Pilsētas populārākais apskates objekts, ar kuru sākām tās iepazīšanu – vecākā kleķa pils Irānā, Narina cietoksnis. Tas uzcelts augstākajā apkārtnes pakalnā un bijis neregulāra ovāla formā, piecos stāvos.

Irana_014

Irana_015

Cietoksnim bija vasaras un ziemas daļas, kurās atkarībā no gadalaika mitinājās tā iemītnieki. Svarīgākās, augstāka amata personas dzīvoja augstākos stāvos, kareivji un apkalpotāji – zemākos stāvos. Mēs šajā reizē mēģinājām tikt līdzi gida ātrajiem soļiem, lai kaut ko dzirdētu no viņa stāstītā. Pārējie atkal izklīda.

Irana_016

Irana_017

Ļoti interesanta ēka mums šķita Meibodas ledus māja. Ēkas priekšpusē atrodas gari baseini, kuros ziemas mēnešos naktīs salēja ūdeni. Kad tas bija sasalis, ledus klučus nesa iekšā un bēra kādus 15 metrus dziļā bedrē. Ļoti svarīgi bijis sekot līdzi, lai kāds no ledus klučiem nesāktu kust. Ja tā noticis, bojāto gabalu ņēma laukā, lai neizkustu arī pārējie. Ledus ticis izmantots iedzīvotāju vajadzībām vasaras mēnešos.

Irana_018

Irana_019

Pāri ielai atrodas karavanserajs, kurā šobrīd savas darbnīcas iekārtojuši vietējie amatnieki. Apmeklētāji var redzēt, kā tiek austi paklāji, apgleznoti trauki, kaltas rotas.

Irana_020

Irana_021

Pēdējā apskates vieta todien bija Meibodas baložu māja. To apmeklējām tikai mēs, izraēliete un ukraiņu puika Miša, kurš bija sajūsmā, ka ticis iekšā bez maksas. Pārējiem grupas biedriem jau iepriekšējie objekti nelikās īpaši iespaidīgi, tāpēc viņi palika mašīnā.

No ārpuses baložu māja izskatās pēc matēta smilšu krāsas torņa, kam pa vidu bija gaišāka, gluda līnija. Torņa augšdaļā sarkanas iedobes, lai pievilinātu baložus. Jumtā lodziņi, pa kuriem putni ielidoja iekšā. Gludā līnija bija nepieciešama, lai izbadējušās čūskas nevarētu uzlīst augšā.

Irana_022

Šajā ēkā dzīvojuši aptuveni 4000 baložu, katram no tiem bijusi sava mājiņa – iedobe sienā. Mēs domājām, ka baloži turēti, lai tos izmantotu gaisa pastam, bet nekā. Tiem bijuši citi uzdevumi. Pirmkārt, vistu olu perēšana. Vistas perē tikai reizi gadā, bet baloži divas vai trīs. Lai iegūtu vairāk cālēnu, vistu olas palika zem baložiem uz 20 dienām, bet divdesmit pirmajā, kad cālēniem jāšķiļas, tās izņēma laukā, lai baloži nenobendētu svešus bērnus. Bet otrkārt, baložu izkārnījumus, atšķaidot tos ar ūdeni, izmantoja lauksaimniecībā kaitēkļu iznīcināšanai.

Irana_023

Miša, kurš angliski neko daudz nesaprata, lūdza mums iztulkot gida stāstīto. Ātrumā sajaucām голуби ar голубцы. Mēģinājām puikam iestāstīt, ka mājelē kādreiz dzīvojuši 4000 kāpostu tīteņu…

Līdz ar tumsas iestāšanos bijām atpakaļ Jazdā. Nolikām nevajadzīgās mantas viesnīcā un devāmies ielās. Albertam starp ēdienreizēm devām gatavos biezenīšus, kas nu bija beigušies. Cerējām tādus atrast, taču, apstaigājuši vairākus bērnu preču veikalus, uzzinājām, ka Irānā neko tādu netirgo. Un kāpēc lai tirgotu? Mātes sēž mājās ar bērniem vismaz līdz viņu četru gadu vecumam un gatavo visas maltītes mājās. Vienīgais, ko varēja atrast (un arī tikai aptiekās), bija mākslīgais piena maisījums. Starp citu, arī autiņbiksītes Irānā iespējams iegādāties tikai aptiekās. Lai gan bērnu preču veikalu tur ir daudz un arī tirgi pilni ar bērnu drēbītēm.

Irana_024

Vēlies iepazīt kādu no Tuvo Austrumu valstīm? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.