Uz www.jekaba.lv

Persiešu skaistule Irāna – 5.daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
5 min. lasāmviela

Kāpēc mums ieteica stacijā būt jau astoņos, tā arī nesapratām. Vilcienam pēc grafika bija jāizbrauc plkst. 8.21, reāli izbraucām 8.40. Līdz biļetēs norādītajām sēdvietām ceturtajā vagonā tā arī netikām. Iekāpt vilcienā varēja tikai pa vienām durvīm pirmajā vagonā. Konduktors mums ierādīja brīvās vietas pie pašām durvīm, un jau pēc pāris minūtēm baudījām skaistos skatus pa vilciena logu.

Katram izdalīja pa ūdens pudelei un paciņai, kurā iekšā bija cepumi, vafele, kakao dzēriens un mitrā salvete. Irānā tālsatiksmes autobusos un vilcienos pasažieriem dod saldumu paciņas. Ja ceļojuma sākumā par to brīnījāmies, tad beigās jau ar interesi gaidījām, kas tad tiks mūsu kārajiem zobiem. Alberts šī ceļojuma laikā pirmo reizi pagaršoja tik saldas lietas kā cepumus un vafeles.

Irana_003

Aptuveni četras stundas garajā ceļā laiku īsinājām, lasot ceļvedi, mazliet paguļot, sasmaidoties ar Alberta apbrīnotājām pie blakus galdiņa un vērojot tuksnešaino ainavu aiz loga.

Irana_002

Izkāpjot Jazdas stacijā, lielāko daļu atbraucēju gaidīja bariņš radinieku ar ziediem, bučām un apskāvieniem. Mums savukārt uzreiz apkārt bija taksisti ar jautājumiem: “Uz kurieni jums vajag?” un “Kura viesnīca?” Uzzinot, kurā viesnīcā esam nodomājuši palikt, viņi ātri vien vienojās, kurš mūs aizvedīs, un aizgāja uz kasi samaksāt. Jā, jā, Jazdas stacijā taksim jāpērk atsevišķa biļete par fiksētu cenu.

Tikām aizvesti līdz pašām viesnīcas durvīm, lai gan brīžiem šķita, ka kādā no šaurajām ielām mašīna iesprūdīs. Irānā raksturīgi, ka taksists ieiet viesnīcā kopā ar pasažieriem, un tikai tad, kad pilnīgi skaidrs, ka viņi tur arī paliks un nekur citur nevajadzēs vest, taksists brauc prom.

Viesnīcā bija brīva viena divvietīga un viena piecvietīga istaba. Divvietīgā šķita ļoti maza, tāpēc labprāt palikām lielajā par divvietīgās istabas cenu. Lai gan neesam izlepuši naktsmītņu izvēlē un ceļojumos visbiežāk paliekam lētā gala hosteļos un viesnīcās, Irānā labprātāk izvēlējāmies tieši tradicionālās viesnīcas. Protams, bija iespējams atrast arī lētāku istabu parastā viesnīcā, bet tur nebūtu tā vēsturiskā šarma, mājīgo iekšpagalmu ar ziedošiem augiem un iespējas uzkāpt uz jumta.

Irana_007

Viesnīcas restorānā paēdām pusdienas. Pasūtījums jāveic recepcijā, un tad burvīgajā iekšpagalmā jāgaida, līdz atnesīs. Ēdiens bija ļoti garšīgs, laikam pašas garšīgākās pusdienas visa ceļojuma laikā. Ēdām khoresht fesenjan – liellopu gaļas bumbiņas granātābolu mērcē, ceptu vistas kāju, rīsus un omleti ar tomātiem. Secinājām, ka tradicionālā maltītes ieturēšana uz paklājiem ir gandrīz neiespējama ar mazu bērnu.

Irana_009

Ar pilniem vēderiem bijām gatavi pilsētas iepazīšanai. Albertu likām ratos, kur viņš ātri vien aizmiga. Arī Jazdā, tāpat kā Kašanā, vecpilsētas šaurās ielas pilnas ar kleķa mājām, koka durvīm, taču varēja manīt, ka pilsēta ir pieradusi pie tūristiem. Vairāk suvenīru bodīšu un uzrakstu angļu valodā, mazāk ieinteresētu skatienu mūsu virzienā.

Irana_010

Irana_011

Jameha mošeju, kurai ir garākie minareti Irānā, kas paceļas augstu virs zemajām ēkām, apskatījām tikai no ārpuses. Tās ieejas vārtu fasāde no lejas līdz augšai noklāta žilbinoši zilām, smalkām flīzēm.

Irana_012

Ieraugot angļu valodā uzrakstu “tradicionālais saldējums”, nespējām paiet garām nelielajai bodītei. Saldējuma vietā gan tikām pie svaigi spiestas granātābolu sulas, bet par to īpaši nebēdājām, tā bija ļoti garda. Tā lēnā garā gājām persiešu dārzu virzienā.

Izejot no vecpilsētas, atklājās pavisam cita pilsēta – ķieģeļu ēkas, aizrestoti mazi veikaliņi… Un vēl viena Irānas īpatnība – stabi ietves vidū, laikam, lai motorolleri un motocikli nebrauktu pa ietvēm. Taču motorolleriem tie absolūti netraucē, ja gribēs – mierīgi izbrauks. Taču ar bērnu ratiņiem gan tik viegli cauri nevar tikt. Bieži vien nācās celt pāri. Irāņiem gan šādas problēmas nav, visa ceļojuma laikā darbībā redzējām tikai divus bērnu ratus. Visas citas sievietes mazuļus nesa rokās.

Irana_013

Meklējot Dovlata Abada persiešu dārzus, nonācām pie lieliem, smagiem koka vārtiem, kas bija slēgti. Pēc kartes izskatījās, ka aiz tiem tie dārzi arī varētu būt. Palūrēju pa šķirbu iekšā un nodomāju, ka tie jau nu noteikti nav persiešu dārzi, izskatījās pēc Latvijas mazdārziņiem.

Pēc vietējā norādēm sapratām, ka mums jāiet visam dārzam apkārt, lai tiktu pie ieejas. Tur mums uzreiz jautāja, no kurienes esam. Lai cik reizes mēs teiktu, ka no Latvijas, tāpat visi domāja, ka no Lietuvas. Neesam vēl sapratuši, ar ko Lietuva ir slavenāka par Latviju. Gandrīz jebkurā valstī, kur esam bijuši, Latvija ir Lietuva. Ir gadījušies vien daži izņēmumu, kad sarunbiedrs vispār nesaprot, kādā pasaules malā tāda varētu būt, vai pavisam negaidīti izrādās, ka jautātājs ir bijis Latvijā.

Ieejot slavenajos persiešu dārzos, pirmais, ko ieraudzījām bija vīnogulāji un granātāboli rudenīgās noskaņās.

Irana_014

Ejot dziļāk, ieraudzījām garu, garu baseinu ar strūklakām un garām cipresēm gar malām. Baseina vienā galā atrodas tējnīca ar badgiru tās centrā. Redzējām vēja ķērāju no apakšas, bet nejutām ne mazāko vēja pūsmu. Badgiri var būt uzbūvēti tā, lai ķertu vēju no divām, četrām vai astoņām pusēm.

Irana_017

Tējnīcas logus grezno krāsainas vitrāžas koka ietvaros. Uz tējnīcas otro stāvu iespējams uzkāpt pa kāpnēm ar ļoti augstiem pakāpieniem.

Irana_016

Blakus tējnīcas ēkai atrodas cita, kur tēju patiešām var iegādāties un laukā uz paklājiem to nesteidzīgi izdzert.

Irana_019

Kamēr izstaigājām persiešu dārzus, saule norietēja un strauji kļuva vēsāks. Pa tumšajām Jadzas ielām gājām uz viesnīcu. Tur uzkāpām uz jumta, lai paskatītos uz pilsētu no cita skatu punkta. Pēc tējas un augļiem bija pienācis laiks miegam.

Irana_018

Vēlies iepazīt kādu no Tuvo Austrumu valstīm? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.