Uz www.jekaba.lv

Persiešu skaistule Irāna – 2.daļa

Zaiga Runce, ceļotāja
5 min. lasāmviela

Kašanas pilsēta atrodas uz dienvidiem no Irānas galvaspilsētas, Teherānas. Kā raksta ceļvežos, daudzi ceļotāji pabrauc Kašanai garām, steidzoties uz Jazdu vai Isfahānu, bet velti – tā esot viena no valdzinošākajām pilsētām Irānā. Šis apgalvojums mūs pamudināja nebraukt garām un divas dienas paviesoties patiešām šarmantajā tuksneša oāzē. Ceļojuma beigās spriedām, ka Kašana bija pati jaukākā no ceļojuma laikā apmeklētajām vietām. Žēl, ka tur pavadījām tik maz laika.

Izkāpjot no autobusa kaut kur Kašanas nomalē, mums apkārt sastājās taksistu bars. Vienam no tiem izdevās mūs pierunāt doties uz netālu esošu ēstuvi. Tiklīdz iesēdāmies taksī, mūsu rokās nonāca krūze, termoss ar melno tēju un cukura trauks: “Droši, dzeriet!”

Mūs pieveda pie nelielas iestādes, kurā varēja dabūt neticami negaršīgu šašliku, kas jāēd, noņemot no iesma ar maizi. Ja nopirkts, tad jāēd, bet vairāk par vienu gabaliņu iekšā dabūt nevarēju.

Irana_002

Ar pustukšiem vēderiem un beidzot tikuši vaļā no taksista, kas mūs joprojām gaidīja, devāmies viesnīcas meklējumos. Vienā apskatījām nelielu kambari ar vienvietīgu gultu. Tur nepalikām, meklējām citu variantu. Otra viesnīca mūs vienkārši apbūra. Nogli vēsturiskajai mājai vairākas reizes pagājām garām, līdz beidzot ieraudzījām gandrīz nemanāmu uzrakstu. No ārpuses necila kleķa ēka, bet iekšpusē, nokāpjot pa kāpnēm lejā, skatam pavērās mājīgs iekšpagalms ar baseinu un strūklaku tā vidū. Apkārt baseinam divos stāvos iekārtotas istabas.

Irana_003

Irana_004

Pēc garā ceļa ļoti gribējās pāris stundiņas pagulēt, bet Albertam bija citi plāni – viss jāizpēta. Zinot, ka arī viņš neko daudz naktī nebija gulējis, likām mazuli ratos (jo tajos, protams, aizmiga) un devāmies iepazīt pilsētu.

Kašanas vēsturiskajā centrā visas ēkas celtas no kleķa, vietām senās ēkas uzlabotas ar mūsdienu ķieģeļu palīdzību.

Irana_005

Māju durvīm ir divi klauvētāji – viens apaļš un resns, otrs tievs un garš. Tie ir speciāli veidoti, lai klauvējot radītu atšķirīgas skaņas. Tādā veidā mājas saimnieki zināja, kas klauvē, un varēja izlemt, kurš atvērs durvis. Ja klauvēja apaļo, tad klauvētāja bija sieviete, bet ja tievo, tad vīrietis.

Irana_006

Irānā bijām Arbaīna svētku laikā. Arbaīns noslēdz 40 dienas ilgo sēru periodu pēc pravieša Muhameda mazdēla, imama Huseina Ibn Ali, nāves datuma. Ielas sapostas svētku drānās – sarkani-melnos karogos. Melnā, izrādās, irāņiem ir svētku krāsa.

Irana_007

Kašanas ielās manījām arī dīvainus veidojumus, kas apklāti ar melnu audumu. Nekādi nevarējām saprast, kas tie tādi ir. (Vēlāk tādus neapklātus redzējām arī Jazdā.) Tie izrādījās simboliski zārki imamam Huseinam. Viņš tika nogalināts kaujā pie Karbalas mūsdienu Irākā. Katru gadu Arbaīna laikā šo “zārku” pilsētās nes pa apli trīs reizes (jo trīs dienas viņš netika apbedīts) un miljoniem svētceļnieku dodas uz Karbalu. Cik manījām, vietējā televīzijā rādīja tikai ar svētkiem saistītus sižetus.

Irana_008

Izejot nelielu līkumu pa pilsētu, secinājām, ka ar rūcošiem vēderiem nav nekāda prieka, tāpēc mērķtiecīgi devāmies uz Abbasi tējas namu. Iekārtojāmies uz paklājiem apklāta podesta un pasūtījām interesantākos ēdienus, ko ēdienkartē atradām – kamieļa gaļu, dizi (aitas gaļu ar pupām, kas pašam jāsaspaida līdz putras konsistencei), doogh dzērienu (jogurta dzēriens, papildināts ar svaigu gurķu gabaliņiem un piparmētru) un tradicionālo pistāciju saldējumu. Vispirms atnesa maizi. Tā bija ļoti plāna un kraukšķīga, grauzām to kā čipsus, nespējot apstāties.

Irana_009

Kad beidzot atnesa arī ēdienu, Alberts pamodās un bija ļoti nelaimīgs. Ēdām uz maiņām – kamēr viens ēda, otrs centās nomierināt mazo. Kamieļa gaļa bija ļoti garda un sulīga, dizi – tas vairāk aitas gaļas mīļiem. Nekur citur tik garšīgu doogh vairs nedabūjām – tas bija pašu gatavots; visos citos restorānos, kur ēdām, bija tikai rūpnieciski ražotais. Pistāciju saldējums garšas ziņā varēja sacensties ar itāļu gelato – tik labs tas bija!

Izgājuši laukā, nolēmām staigāt tik ilgi, līdz mazulis ratos izgulēsies.

Brīdī, kad apstājāmies pie slavenā rožūdens tirgotāja, garām gāja skolnieču bariņš. Katra otrā pieliecās pie Alberta un visas kā viena smaidīja, priecājoties par balto mazuli. Irāņi vispār ļoti sajūsminās par bērniem, īpaši tādiem maziem un gaišiem. Ļoti bieži mūsu ceļojuma laikā vietējie gribēja fotografēties ar Albertu – ja kāds bija kopā ar savu bērnu, tad obligāti to vajadzēja nobildēt kopā ar mūsējo. Gandrīz katrs, kurš pienāca pie mums, gribēja iekniebt Albertam vaigā vai noglaudīt galvu. Sākumā tas viss šķita uzjautrinoši un jauki, bet ceļojuma beigās jau nogurdināja.

Ar guļošu mazuli izstaigājām sultāna Amira Ahmada pirti. Tā ir ap 500 gadu sena publiskā pirts, kura vairs nefunkcionē. Aptuveni 1000 kvadrātmetru lielā pirts sastāv no divām daļām – Sarbineh (ģērbšanās telpa) un Garmkhaneh (karsēšanās telpa). Pirts plaša, grezna, ar skaistām mozaīkām un grebumiem.

Irana_011

Irana_010

Vēl bija iespējams uzkāpt uz jumta, kur pavērās lielisks skats uz smilšu krāsas pilsētu ar dabīgās ventilācijas torņiem, kas paceļas virs pilsētas horizonta.

Irana_012

Irana_013

Pēc neliela snaudiena viesnīcas istabiņā devāmies iekarot vietējo tirgu. Ja pa dienu pilsēta šķita ļoti klusa, cilvēku ielās ļoti maz, tad vakarā viss atdzīvojās, ielas pilnas ar automašīnām un cilvēkiem. Mums nākamais pārbaudījums – šķērsot ielu pie galvenā pilsētas laukuma. Secinājām, ka galvenais ir pārliecinoši iet pāri un neraustīties. Pirmajās reizēs, šķērsojot ielu, sabijos un apstājos ielas vidū, apstājās arī pārsteigtie šoferi, kas, ja es būtu turpinājusi ceļu, būtu mierīgi mani apbraukuši.

Sākumā satiksme šķita diezgan haotiska un bija iespaids, ka braukšanas noteikumi darbojas tikai uz papīra. Protams, sākumā mums, pie Eiropas drošības noteikumiem pieradušajiem, bija bailīgi, ka mašīnā nav, ar ko piesprādzēties (par bērnu sēdeklīša iztrūkumu nemaz nerunājot). Taču pēc kāda laika jau bijām pieraduši un pat sākām saprast vietējos šoferus. Viņi ļoti labi redz satiksmi un allaž ir galvā izrēķinājuši, ar kādu ātrumu un pa kādu trajektoriju jābrauc.

Veiksmīgi šķērsojuši ielu, nokļuvām dažādu smaržu valstībā – Kašanas tirgū. Klīdām garām augļu, garšvielu, zelta, apģērbu, dzijas un daudzām citām tirgotavām.

Irana_014

11111Nopirkām augļus, paēdām vakariņas Hamana e Khana kafejnīcā un devāmies uz viesnīcu gulēt.

Vēlies iepazīt kādu no Tuvo Austrumu valstīm? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.