Uz www.jekaba.lv

Omāna – Persijas līča noslēpumainā pērle: 6. daļa

Ilze Magdalēna Kļaviņa, grupu vadītāja
3 min. lasāmviela

Vakarnakt redzētais un piedzīvotais joprojām liek aizdomāties. Vēl viens mirklis, kas paliks tikai atmiņā, fotogrāfijās to iemūžināt nav iespējams.

Dodos pilsētas virzienā. Pa ceļam apstājos pie kalnu avotiem, kas vijas lejup pa kalnu nogāzēm. Peldos un snorkelēju, apskatot rifu un krāsainās zivtiņas. Ķeru saules starus un piknikoju parkā.

Omana_35

Braucam pa neceļiem, cauri maziem kalnu ciematiņiem. Lielās kalnu grēdas gar abām ceļa malām vieš bijību.

Omana_33

Un tad šoseja, lielceļš, foto radari, daudz glaunu mašīnu, liels ātrums, arvien vairāk civilizācijas, aizvien vairāk reklāmu un gaismu, sastrēgumi, sarunas un iekšā mazas skumjas, ka jāšķiras no dabas. Atpakaļ komercijā. Un atpakaļ citā realitātē. Atkal Maskatā.

***

Esot šajā valstī, man patīk agri rīti, kas man nav raksturīgi. Saule tikko uzlēkusi un cilvēki vēl ir mierā – daži iegrimuši lūgšanā, daži vēl tikai mostas.

Šorīt esmu izlēmusi doties apskatīt delfīnus. Izklausās ļoti tūristiski, bet no tā nav kur sprukt, jo šajā valstī es tiešām esmu tūrists. Kad pametu viesnīcu, pulkstenis ir nedaudz pāri septiņiem, bet šķiet, ka ārā ir vismaz +30 grādi. Diena solās būt karsta.

Ostā redzu, ka tādu ziņkārīgo tūristu, kā es, ir daudz. Organizētas ekskursijas, kuru laikā piebaro delfīnus, lai tie peldētu baros apkārt kuteriem. Pati pieķeru sevi pie domas, cik tas viss ir mākslīgi un komerciāli, bet tomēr kaut kas tajā mani ļoti vilina. Un esmu priecīga, kad apsēžos kuterī un mēs sākam ceļu. Vējš plīvo matos, saule silda seju un ūdens apšļaksta kājas, kuras esmu pārkārusi pāri borta malai. Kaifīgi! Un delfīnus neesmu vēl pat redzējusi.

Kutera motors mazliet pieklust, un tālumā ieraugu spuru baru. Sirdī ieplūst siltums un parādās liela vēlēšanās šiem dzīvniekiem pieskarties. Klusītēm iespiedzos, kad kāda delfīnu ģimene parādās pavisam tuvu manām pēdām. Vecāki un mazie cieši blakus. Delfīni ir ļoti gudri dzīvnieki, tie dzīvo ģimenēs un vienmēr turas kopā ar savējiem, palīdzot viens otram nelaimē un droši vien arī daloties priekos.

Man par pārsteigumu kapteinis nesteidz ātri nokļūt krastā – kad delfīnu vērošana ir beigusies, vēl izbraucam līkumu gar klintīm. Izbaudu akvamarīnzilo jūru un nespēju pārstāt brīnīties par Omānas bagātībām un daudzveidību. Te, manuprāt, ir fantastiska vide akvalangistiem un arī kalnā kāpējiem. Omāna piedāvā daudz iespēju “ieņemt virsotnes”. Kā var būt tik daudz dabas bagātību vienuviet? Pieļauju, ka šī tauta tiešām ir īpaša, lai saņemtu tādas dāvanas no Dabas. Mazliet vēlāk es par to vēlreiz pārliecinos – par viņu dāsnumu un vīrišķību, par rūpēm par svešiniekiem un jo īpaši par sievietēm.

Pēc veldzējošā un iedvesmojošā izbrauciena dodos uz tirgu. Bez īpaša iemesla, vienkārši vēlreiz sajust pilsētas garu un cilvēkus. Pakaulēties. Nobaudīt svaigi spiestu sulu un ar kājām mērot ceļu līdz viesnīcai. Pa ceļam pamanu beķereju, nopērku arābu tradicionālo maizi. Baudu karstos saules starus. Šķiet, ka iet ir pavisam viegli.

Omana_37

Negaidīti pie manis apstājas automašīna, šoferis jautā, kurp dodos. Es nojaušu, ka tas ir taksometrs, un laipni atsakos. Tomēr taksists ir ļoti uzstājīgs, aicina uz dažām minūtēm pienākt aprunāties. Viņš nevarot noskatīties, kā es tādā karstumā eju kājām (šeit tiešām nav kājāmgājēju, visi brauc ar jaudīgām automašīnām), un tādēļ piedāvā mani aizgādāt uz viesnīcu. Tāpat vien, jo esmu sieviete un man nevajagot sevi tā mocīt. Intuīcija saka, ka varu viņam uzticēties. Pa ceļam šoferis piestāj pie lielveikala un pēc brīža iznāk ārā ar ūdeni un sulu, ko nopircis man. Esmu bezgala pateicīga un ļoti patīkami pārsteigta. Tik negaidīti un tik tīri! Atgādinājums, ka cilvēks cilvēkam jebkurā pasaules malā ir draugs.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.