Uz www.jekaba.lv

Omāna – Persijas līča noslēpumainā pērle: 4. daļa

Ilze Magdalēna Kļaviņa, grupu vadītāja
3 min. lasāmviela

Aust baltā tuksneša saule. Mēness sirpis lēnām izgaist, un milzīgā bumba ieņem tā vietu. Padebess aiz smilšu kalna ir žilbinoši balta, un gaisma ir fantastiska.

Pamazām smiltis iegūst savu spilgti oranži zeltaino krāsu un atklājas “nakts uzdzīves” pēdas – čūskas ceļā ir nostājusies liela vabole un tās pēdu taka ir pārtrūkusi. Vietām redzamas kazu pēdas, un arī lapsa ir bijusi netālu. Tuksnesis ir sauss un skarbs, bet tomēr tajā tik daudz dzīvības. Bet vairāk par visu mani iespaido klusums, tas liek iedziļināties sevī, pirms doties tālāk. Šis austošās saules mirklis ir iemūžināts atmiņā uz visiem laikiem.

Omana_25

Šodien es daudz domāju par kamieļiem. Omānieši šos dzīvniekus ļoti mīl, un beduīnu dzīvē tiem ir īpaša loma. Kamielis ir dzīvnieks, kas savulaik deva visu – beduīni ir klejotāji un kamieļi palīdzēja tiem meklēt īpaši izdevīgas apmetnes tuksnesī, kur ūdens ir samērīgā attālumā. No kamieļiem iegūst arī vilnu, tie dod pienu, bet īpašos gadījumos, tādos kā kāzas un īpašu ciemiņu ierašanās, galdā tiek celta kamieļa gaļa.

Tomēr man kamieļi neasociējas ar ēdienu. Manuprāt, kamielis ir maigs un pavisam mierīgs radījums, kaut liels un daudziem asociējas ar spļaušanu (patiesībā kamieļa spļāvienu vai kodienu izbauda tikai pāridarītāji). Tam ir ļoti izteiksmīgas un skaistas acis, silta vilna un patīkams kuprītis, kas līdzinās tuksneša smilšu pauguriem. To līdzība ar vietējo ainavu ir nenoliedzama – smilšu krāsa, reljefs un miers. Kamielis arābu valodā ir “jamel“, savukārt skaists – “jamil“. Vai tā būtu tikai sakritība?

Apciemojot vienu no daudzajiem beduīniem, pavēroju kamieļus darbībā – cik eleganti tie apguļas, līdzīgi kā vietējie iedzīvotāji paslēpjot pēdas. Pēdu rādīšana tiek uzskatīta par rupju žestu, par ko pat ciemiņš var tikt izraidīts no mājas.

Omana_28

Tuksnesis man ļoti patīk – skarbs skaistums un īpaša aura. Kaut lēnām to pametam, es turpinu par to domāt un iekšēji smaidu par sajusto un piedzīvoto.

Omāna ir dāsna un dāvā daudz dažādu piedzīvojumu. Viens no tiem ir šodienas pusdienas vietējā restorānā. Tik autentiski! Restorānos vietējie ēd ļoti reti, vien esot ceļā. Vietējās sievietes ceļmalas restorānos līdz ar to ienāk ļoti reti. Un te pēkšņi restorāna ienākam mēs – grupa, kurā ir daudz sieviešu!

Mūs ieved atsevišķā telpā ar sarkanu paklāju uz grīdas. Mēs visi sasēžamies zemē, ievērojot pēdu nerādīšanas principu. Telpas vidū tiek uzklāts plastikāta galdauts, uz kura tiek pasniegta milzu bļoda ar rīsiem, katram puse no vistas un asa tomātu mērce.

Omana_34

Darām kā vietējie – ēdam ar pirkstiem no viena kopīga trauka. Ļoti būtiski ir ēst tikai ar labo roku, jo kreisā roka ir netīra (to izmanto visu “netīro darbu” veikšanai). Rīsus paņem saujā un ar īkšķa palīdzību salipina tādā kā bumbiņā. Savukārt vistu saplēš sīkākos gabaliņos un uzkož rīsiem. Ja kaut ko nesanāk paņemt saujā, palīgā var ņemt arābu maizi, turot to kreisajā rokā – galvenais, lai ēdienam nepieskartos pati roka.

Esmu pārsteigta par to, cik daudz viens vidējas miesasbūves omānietis ir spējīgs apēst vienā ēdienreizē – pamatīgs rīsu kalns un puse vistas manā prātā vairāk atbilst vismaz vienas vidusmēra Latvijas ģimenes maltītei!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.