Uz www.jekaba.lv

Mongolija, 6. daļa – Pelēkais

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
3 min. lasāmviela

Ir grūti izstāstīt, cik skaista bija mūsu pēdējā naktsvieta. Tajā bija milzumdaudz izklaides iespēju. Stepe, līdzenums un klusums. Liekas, ka šie trīs vardi izsaka visu, taču nē. Klusums bija tāds, ka džinkst ausīs. Un klajums uz jebkuru pusi tik tāls, ka beidzās ar horizontu un izskatījās kā milzīga jūra. Tikai rietumu pusē iztālēm bija redzami kalni. Tie bija Altaja grēdas paši pirmie pauguri, kas vilināt vilināja.

Pastāvēju klusumā un sāku iet. Vispirms lēni, domājot, tālumu vērojot, tad ātrāk un beigās jau nonācu savā ierastajā kalnu trekinga gaitā (tulkojumā tas nozīmē – ātri un ilgi). Tā varu iet stundām, bez ēšanas, pat nepadzeroties.

Mēness bija spožs, tas lieliski izgaismoja zāles kušķīšus, kas vienīgie radīja reljefu. Bezgalība, nirvāna. Es nejutu laiku un par nelaimi pašam – arī attālumu ne. Kad apstājos un pavēros apkārt, sajūsmu nomainīja drusku baisa sajūta. Bija nakts. Nometni es redzēju kā mazu punktiņu. Līdz tai bija kilometri un, ja izdzistu nometnes gaismas, vairs nemanītu to vispār.

Jau laiciņu atpakaļ vējš nesa dažādas skaņas, it kā soļus, it kā zirgu dipoņu, it kā švīkstoņu. “Tas ir vējš,” nodomāju un turpināju iet, taču tad apstājos, lai ieklausītos ļoti cieši. Bija baisi un bailēm lielas ausis. Skaņas bija, nevarēja noliegt to esamību. Taču skaņas bija tikai pusbēda. Man likās (iespējams, tiešām tikai likās?), ka tālumā redzu sīkas, neskaidras gaismiņas. Gaismiņas kustējās.

Attālumu līdz nometnei nevarēju saprast – kilometri seši, varbūt septiņi, bet varbūt tuvāk vai krietni vairāk. Notēmēju uz nometnes pusi un, vienlaicīgi klausoties, sāku skriet. Skrēju ātri, līdz sāka trūkt elpas, tad apstājos un pavēros riņķī. Trokšņu nebija, taču gaismiņas bija un nu jau tās bija tuvāk. Īsā skrējiena laikā nometnes attālums samazinājies nebija, joprojām mazais punktiņš biju tālu, stipri par tālu.

Skrēju vēl, ik pa brīdim atskatoties un ieklausoties. Pēc maniem centieniem nometne tomēr bija pietuvojusies, taču arī gaismiņas bija tuvākas un šķita, ka arī ātrākas. Mana spēle ar nezināmo pretinieku bija nonākusi uz izšķirošā attāluma robežas. Likās, ka neiederas skriet, tas izskatās pēc panikas.

Apstājos un, ejot atmuguriski, vēroju ik kustību riņķī, līdz mans vērīgums atnesa labu ziņu. Tālu pie horizonta parādījās spilgta gaisma, jau pēc dažām minūtēm atnāca arī tālumā rēcoša motora skaņa. Tā bija mašīna, virziens bija skaidrs – tā brauca uz mūsu nometni, kāds nomaldījies ceļinieks devās uz mūsu naktsvietu. Turpināju skriet un mirklī, kad biju nokļuvis uz mašīnas lukturu trajektorijas, apstājos pēdējam skatienam atpakaļ: noslēpumainās gaismiņas bija mazākas, nu jau tās knapi varēja saredzēt, jo tās bija novirzījušās kalnu grēdas virzienā. Mašīnas ugunis izgaismoja nometni, toties atņēma man iespēju ieraudzīt savu pretinieku.

Mašīna iebrauca nometnē. Es to panācu pēc pārdesmit minūtēm un iegāju lielajā jurtā. Tajā vēl valdīja kņada, mans kolēģis negulēja.

“Vai vilki šeit ir?” pajautāju.

“Ir,” viņš atbildēja. “Ar labunakti!”

“Līdz rītam,” novēlēju atbildē.

Mongolija_20

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.