Uz www.jekaba.lv

Mongolija, 3. daļa: Gobi tuksneša pievārte

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
2 min. lasāmviela

Ir karsta diena. Zenītā skaista saule. Vējš ātrs, kaut gan es to nejūtu. Gribētos teikt – tādēļ ka to apsteidzu, bet varbūt vienkārši azarta dēļ. Mēs lidojam pāri stepei, es un mans zirgs. Vēl divi vīri no grupas un drosmīga dāma. No deviņiem, kas pieteicās, jājam tikai četri. Es neskatos uz komandas biedriem, ceļu zirgu aulekšos un turos, tad strauji griežamies, līkumojam un atkaļ kalnup.

Tas ir mans zirgs. Tā mūsu divu darīšana, kur jājam. Un šajā vietā izpaliek visi garie: “Tikai aplīti! Neskrien, tā nevar! Iesim rindiņā! Tikai soļosim! Es nesu par jums atbildību – kas būs, ja tu nokritīsi?” un daudzie, daudzie “Pī-pī-pī!” no manis atbildē. Šie ir teikumi, ko dzirdu Latvijā. Bet te ir stepe – plašums un noteikumi, kādus sarunā.

Foto: Julia Rubinic, Flickr.com
Foto: Julia Rubinic, Flickr.com

Elsoju no prieka, esmu laimīgs, pārējie arī. Tie, kuri palika jurtās, ar saimnieku nobaudījši svaigu kumisu. Spriežot pēc jautrā prāta, tas ir labs. Vēlāk pēc mazas iestiprināšanās sasēžamies džipos un atceramies, ka paši nemaz neesam iedzēruši – tik ļoti bijām no jāšanas iedvesmoti. Par laimi to nav grūti labot.

Pēc mirkļa gan laimīgi, gan drusku apreibuši virzāmies uz nakts vietu tuksnesī. Rīt daudz kas veicams, šodien daudz kas vēl apēdams. Vairs neesmu veģetārietis. Tas ir pret maniem principiem – nepagaršot, ar ko namatēvs cienā. Tas ir nepieklājīgi – tas viens, un austrumos tā nedrīkst – tas otrs.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.