Uz www.jekaba.lv

Mongolija, 2. daļa: Zirgs, kas dejo!

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
3 min. lasāmviela

Mēs kāpām stundu, varbūt vairāk. Jo ilgāk kāpām, jo tālāk virzījās zirgu pulks. Pie pašas virsotnes sākās akmeņi un šajā vietā savvaļas kumeļi jutās ļoti droši. Kalnā nebija pārāk viegli tikt un, laikam pateicoties tieši mūsu pacietībai, zirgi beidzot ļāva sevi apskatīt pavisam tuvu. Tā ir dzīve, tā ir brīvība, tā ir mūžīga dabas varenība. Mēs iekritām vērošanas meditācijā. Ulanbatora aizmirsās, garais brauciens arī.

Mongolija ir plašums. Nebeidzams plašums! Tā neizrādās. Ja tu aizej viņpus ierastā, tad ieraugi cilvēkus ar platām sejām un šaurām, šaurām acu strīpiņām, caur kurām paveras brīvība.

Zirgu bija daudz. Tie sevi demonstrēja, pat likās, ka tie it kā apzinājās savu grāciju. Man nepatīk zooparki, es tos neciešu. Man šķiet, vest bērnus uz zoodārzu ir pretdabiski. Ir jāvēro daba. Redzēt simtiem mežonīgu savvaļas zirgu ir atgriezt sev dvēseles būtību. Brīvību.

Mēs nedzīvojam elektroenerģijas rēķinu maksājumos. Sociālo slogu nomāktība nav cilvēka cienīga dzīve – tā ir likumīga verdzība! Vai var iztikt bez tās? Var! Brauc uz Mongoliju, izbrauc no pilsētās, paskaties apkārt un atceries: vilks ir tavs brālis, vanags – domas plašums, un tava aiz karjeras kādreiz pazaudētā pašcieņa sāks atgriezties. Mūsu acis nav radītas datora ekrānam, un simtiem optikas veikalu izzustu, ja cilvēks skatītos kalnos vai stepē, tuksnesī vai priežu meža zaros. Zirgi klusēja, un mēs arī.

Sāka vakarēt, palika tumšāks un gluži kā paātrinātā filmā gar acīm aizslīdēja dažādas krāsas. Daba rādīja savu visādību, dažādās sejas, līdz uzlēca mēness. Nometnē bija rosība, katrs steidza iekurt nelielo krāsniņu jurtā, pirms ieiešanas tajā paklanoties durvju priekšā. Mongoļi klanās, kaut ir stipri īsāki par mums. Ir jāpaklanās katram cilvēkam, mājai, notikumam. Zemās jurtas durvis par to atgādina ik vakaru, puni uz pieres arī.

Mongolija_3-2

Mēs ar Raimondu pārkurinājām krāsni, aizmirsuši, ka četras pagales ir pārpārēm, jurta piesilst dažās minūtēs. Ārā bija + 12, jurtā – tik karsts kā Taizemē, nevarēja iemigt. Attaisīju durvis līdz galam un izgāju pastaigāt.

Jo tālāk no nometnes, jo skaistāk. Klusāk, maģiskāk. Savvaļas zirgiem ir tikai divi ienaidnieki – cilvēki un vilki. Vieni ir godīgi, viņu cīņā mežsargi nejaucas – daba ir daba, tajā izdzīvo, kurš stiprāks, naidu neturot. Ar cilvēkiem ir citādi.

Sēdēju un jutu vēja brāzmas. Auksts, prāts skaidrs, miers. Gribas rakstīt, tik ļoti gribas rakstīt šādos brīžos! Palika tik auksti, ka pārkurinātā jurta šķita pat ļoti pievilcīga. Mans sapnis aiziet gulēt ātrāk par visiem un piecelties pirms saules izplēnēja. Vadītājam jābūt možam, bet pēc mazgulētas nakts tas īsti neizdodas.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.