Uz www.jekaba.lv

Mongolija, 1. daļa: Sarkanais spēkavīrs

Andžejs Reiters, grupu vadītājs
3 min. lasāmviela

Ir semināri, pēc kuriem gribas dziedāt, kliegt un lēkt līdz debesīm, jo enerģijas pārpilnība spraucas ārā pa katru vīli. Tas neturpinās ilgi, dienas trīs, un arī pieņemtie lēmumi tad tikpat īsi kā emociju viļņi. Bet ir nodarbības, pēc kurām prāts kļūst mierīgs, spēkpilns, ar gudrību apveltīts, pieņemtie lēmumi tad harmoniski un ilglaicīgi, ar vērtībām saskaņoti. Tieši tāda ir valsts, par kuru biju sapņojis un ceļojumu uz kuru lolojis.

Mongolija nesteidzas, ar ārzemniekiem nekoķetē, pat necenšas atvērties. “Ej un iekaro sievu, kas stiprāka par tevi,” tā saka, noslēpumaini smaidot – tieši tik dzejiski vārdi man līst, par šo valsti domājot. Cilvēki tur stipri, izturīgi, ar savu dzīves gudrību. Laipni, bet ne pakalpīgi.

Šis ceļojums ir no aizspriedumiem brīvajiem, pacietīgajiem. Izzinātājiem, ne patērētājiem.

Ulanbatora nav galvaspilsēta ar skaistām ēkām. Tajā ir amerikāniskas formas un arī izcelsmes stikloti debesskrāpji, nepļautas zāles plankumi, kas varbūt kādreiz (lai gan ceru, ka nekad) veidos vienotu ansambli šiem stikla monstriem. Starp padsmit stāvu ēkām ierasti vēsā mierā stāv jurtas dažādā nobružātības pakāpē. Jurtas ir dabīgas, stikla ēkas ne.

Foto: Francisco Anzola, Flickr.com
Foto: Francisco Anzola, Flickr.com

Viss šajā pilsētā, ieskaitot tās nosaukumu, atgādina cīņu starp kādreiz vareno sociālismu un šodienas bezsirdīgo kapitālismu. Būs godīgi atzīt – ir skaidri redzams, ka pēdējais jau vairākus gadus uzvar. Lielo gigantu spēli neizprotot, soli pa solim zaudējot stepes un tuksnešus, savus jauniešus sūtot uz lielo pilsētu, lai tie meklētu laimi, kuras šeit nav. Nav kritiski, ir reāli.

Ulanbatora man ļoti patika, tā mani pārsteidza un izbrīnīja, taču ar ko – pateikt nevaru. Ar tiešumu laikam.

Foto: François Philipp, Flickr.com
Foto: François Philipp, Flickr.com

“Sarkanais spēkavīrs” – tā tulko mongoļu lielās un galvenās pilsētas nosaukumu. Tā ir kā pusaudzis, kura ķermenis strauji aug, uz laiku kļūstot robusti lempīgs. Nepļautas zāles laukumi, Transsibīrijas dzelzceļa līnija cauri pilsētas centram, padomju laika uzraksti un samērā dārgas japāņu bezceļu mašīnas veido lielpilsētas kņadu. Pašā centrā – visu varenais tautas Tēvs Čingizhans, parlamenta ēkas priekšā vēro notiekošo. Viņa joprojām varenā ietekme ir jūtama ik uz soļa. Ne režīmi, ne paši mongoļi vēstures reliktus nav pārāk glabājuši, toties patriotismu kopuši – tas šeit jūtams it visur.

Foto: A. Omer Karamollaoglu, Flickr.com
Foto: A. Omer Karamollaoglu, Flickr.com
Foto: The Wandering Angel, Flickr.com
Foto: The Wandering Angel, Flickr.com
Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.