Uz www.jekaba.lv

Mēnesis Stambulā: Mūsu ēdienkarte

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
7 min. lasāmviela

Vietējās virtuves izgaršošana ir teju svarīgākā jebkura mūsu ceļojuma daļa. Kādreiz ir nācies arī vilties, jo priekšsajūtas bijušas aplami pozitīvas, taču Stambulas ēdienu pasaule ir cits, ļoti īpašs stāsts. Pateicoties iepazītajiem cilvēkiem, šķiet, nogaršojām visu valsti. Šeit minēšu mūsu gardāko un interesantāko pieredzi.

brokastis UN Uzkodas

Lai cik tas jocīgi neskanētu, ceļojumā gadījās mirkļi, kad nebija laika paēst. Ar to es domāju – piezagās tāds izsalkums, ka mācās virsū niķi, taču zinājām, ka skriet pirmajā ēstūzī nav pārāk prātīgi, jo citreiz esam sev tā izbojājuši ne vienu vien ēdienreizi. Šādās reizēs, lai nedaudz noslāpētu apetīti un neiekultos kafejnīcās, kur citādi ne kāju nespertu, pirkām un ēdām simmitus. Tie tādi ar sezama sēkliņām klāti, silti maizes riņķīši, ko tirgoja uz ielām. Ļoti, ļoti vienkārši, bet garšīgi. Savu pamata uzdevumu (savaldīt apetīti) tie paveica priekšzīmīgi.

Stambula_005

Turklāt pēc simmita noēšanās nebija jātver gaiss ar sausu muti – bijām granātābolu laikā un kungi uz ietvēm ar elementāras uzpariktes palīdzību tecināja sulu. Svaigu un lētu.

Stambula_002

Sestdienās brokastojām tirgū, kas uz dienu kādu milzu divstāvu autostāvvietu pārvērta iepirkšanās jūklī. Otrajā stāvā starp lupatām bija iekārtojusies ģimenes kafejnīca, kur cepa pildītas pankūkas jeb gozleme. Tantes turpat mīcīja mīklu, kuru tad apcepa uz plīts ar lodveida virsmu, ko varētu saukt par bunduli.

Stambula_009

Tad starp divām pankūkām satupināja spinātus un sieru. Pati garša nebija nekas pārlieku nepazīstams vai jauns, bet, tupot starp drēbju čupām, tās izvērtās par labākajām Stambulas brokastīm.

Stambula_007

Viens no īpaši spilgtiem vēdera labklājības mirkļiem tika piedzīvots Bosfora ūdeņu krastā. Netālu no Galatas tilta, kur vienmēr atradās makšķernieku pūlis, kūpēja neliels grils. Pārdevējs švakā angļu valodā man teica, ka zivis nāk taisnā ceļā no 10 metrus tālā Bosfora. Pasūtīju zivju kebabu (ja tā to drīkst saukt). Apceptu baltās zivs fileju pavārs ietina lavaša maizē kopā ar salātiem un dārzeņiem. Sildot tīstokli, viņš uz maizes kaisīja asu garšvielu maisījumu un apšļāca to ar sojas mērcē bāzētu un garšaugiem papildinātu šķidrumu. Ar pirmo kumosu jutu, kā nedaudz, bet ļoti patīkami svilst lūpas. Šķīros no diviem eiro.

Stambula_004

Līdz šim tikai Stambulā sastapta uzkoda bija uz ielas nopērkamas, milzu pannās gatavotas mīdijas, kuru vākos iestūķēti arī pikanti rīsi. Viena mīdija maksā vienu liru (20 eiro centus) – vienkārša matemātika. Mēdzām iepirkt nelielu maisu un tāpat ejot notiesāt. Katru reizi gan sanāca noķēzīties, taču eļļaino pirkstu noslaucīšana zeķēs noteikti bija tā vērta.

Stambula_010

Otrie ēdieni

Mūsu kurdu draugi, Sidars un Nursela, ļoti vēlējās parādīt mums savas tautas virtuves lepnumus. Tikām aizvesti uz īpašu vietu (Kedinlar tirgu), kur pārdod buryan – iesālītu jēra vai kazas gaļu, kas gatavota akā zem zemes, kuroties karstām oglēm. Jāteic, ka buryan kļuva par mūsu mīļāko maltīti. Neticami mīkstais jērs, uzlikts uz siltas maizes, kopā ar nedaudz asu sakapātu dārzeņu mērci piedevās. Apēdu vienu un uzreiz sūtīju otru. Sidars ļoti priecājās, jo kurdiem esot svarīgi, ka viesi apēd visu – tā tiekot izrādīta cieņa. Viņš stāstīja, ka dzimtajā ciemā buryan tiek uzskatīts par brokastu ēdienu. Nevarēju gan iztēloties, kā es uzreiz pēc acu izberzēšanas no rīta varētu locīt iekšā bagātīgas jēra gaļas maizes. Bet varbūt arī varētu…

Stambula_014

Nākamais kaimiņu ieteikums bija lahmadžuns kurdu gaumē. Netālu no mūsu mājas, Arnavutkoy rajonā atradās kāda necila ēstuve – Fistik Kebap. Ceļojuma beigās bijām tur jau labi pazīstami savas lielās mīlestības uz lahmadžunu dēļ. Lielais gardums ir maltā gaļa ar sieru un pikantām garšvielām uz pavisam plānas un kraukšķīgas mīklas. Pirms tiesāšanas tam jāpārkaisa pāri sasmalcināti salāti un jāuzspiež citrona sula, tad viss rūpīgi jāsarullē un jāpriecājas par garšu. Vispār kurdu draugi jokoja, ka jebkurš viņu tradicionālais ēdiens ir jāaplaista ar citrona sulu, jāsarullē un tikai tad jāēd.

Stambula_012

Pēc mūsu pieredzes spriežu, ka veģetāriešiem Stambulas ķēķis nav pārāk piemērots. Tomēr badā nebūs jāmirst. Pirmajās dienās, vēl pārāk nepārzinot ēdienkarti, pastiprināti pievērsām uzmanību piepildītām ēstuvēm un pēc skata apetelīgiem ēdieniem. Beyoglu rajonā manījām, ka sievietes mielojas ar laba paskata sarkanīgu štovi, kurā mērcē baltmaizi. Tā bija menemen – olas, vārītas tomātu, sīpolu un čilli masā. Katru porciju pasniedza atsevišķā pannā, kur ēdiens bija gatavots.

Stambula_006

Protams, veģetārieši var pretendēt uz lēcu zupām jeb čorbām, bez kā normāla ēdienreize nemaz nav iedomājama. Vai sātīgajiem siera borekiem, kuru kārtainajā mīklā pludo siers.

Stambula_018

Viendien Sidars mūs veda pa vecpilsētas ielām, sakot, ka mums kaut kas obligāti jānogaršo. Viņš nevēlējās atklāk, kas tieši, tāpēc mūsu ziņkārība ņēmās spēkā. Kad nosēdāmies pie galdiņa ielas malā, nepagāja ne pāris minūšu, līdz katrs savā priekšā satikām maizi ar gaļas pildījumu. Liku klāt marinētos čili piparus, kas nereti uz galda novietoti sāls vietā, un ēdu acis nemirkšķinot. Līdz ar pēdējo kumosu Sidars paziņoja, ka maizei vidū bija jēra zarnas. Viņš gaidīja asu reakciju. Velti. Nācās paskaidrot, ka, pirmkārt, latvieši arī nesmādē dzīvnieku orgānus, un, otrkārt, paši, nezinot tā sastāvu, vienreiz jau ēdām kokoreč un bijām vairāk nekā apmierināti. Neko savdabīgu just nespēju, bet interesanti uzzināt, ka zarnām galīgi nav ne vainas.

Stambula_017

Jebkurš no augstāk minētajiem ēdieniem nebija iedomājams bez ayran – jogurta, kas sajaukts ar ūdeni un sāli. Tieši tā arī garšo. Vietējais kefīrs, bet šķidrs kā piens. Jo vairāk dzēru, jo trakāks uz ayran kļuvu.

Kārumi

Turku saldumu gūzma nebija aptverama, ārzemniekam tajā orientēties likās neiespējami.

Tūlītēju simpātiju ieguva kunefe – ar cukurotā sīrupā mērcētām skaidiņām apņemts maiga siera deserts, kas tiek pasniegts siltā veidā. Kunefe atšķīrās no citiem kārumiem ar to, ka nebija tik vājprātīgi salds.

Stambula_013

Par vakara atkarību kļuva trauslas un kraukšķīgas kārtainās mīklas rullīši, pildīti ar halvu – tahinli. Tos pēc Sidara norādēm pirkām vietējā pārtikas veikalā necilā kārbā, jo tieši tur tie bija visgardākie.

Tikām iepazīstināti arī ar cukura riņķīšiem. Pat vietējie precīzi nezināja, kā tos saukt. Pasūtījām katrs pa vienam eļļā vārītam izstrādājumam. Iekožoties tajos, pārņēma šoks, jo mute pietecēja ar šķidru cukuru. Ja tobrīd nedabūtu uzdzert ūdeni, tad, iespējams, būtu jau aizsaulē. Otrreiz diez vai mēģinātu. Taču šis neticami saldais ēdiens ir interesants indikators. Proti, ja redzi uz ielas pārdošanā cukura riņķīšus un kaut kur turpat blakus tirgo arī banānus, tad zini, ka tuvējā mājā var dabūt arī miesu – citiem vārdiem sakot, netālu atrodas prieka nams.

Stambula_015

Stambula_016

Vēsajā sezonā ielās bieži varēja redzēt ratos iekrautu, apzeltītu urnu. Tajā slēpās Stambulas ziemas dzēriens saleps, ko dzer, pārkaisītu ar kanēli. Šķiet, precīzākais tā garšas raksturojums varētu būt “karsts saldējums”. Ja godīgi, nesaprotu, kāpēc saleps nav iemantojis milzu popularitāti visā pasaulē – man šķiet, lielisks vilnas zeķu vakara padzēriens.

Vietas, kur iegriezties

Pieminēšu pāris vietas, kuras izsalkuma brīžos Stambulā tiešām vērts uzmeklēt:

  • Sosyal Tesisleri – valstij piederoša restorānu ķēde. Cenas un kvalitātes attiecība ir tiešām neticama. Par ielu ēdiena cenām var saņemt restorāna kvalitāti. Iesaku pamēģināt zivju ēdienus un pavisam noteikti ķirbja desertu. Neparasts veids, kā gatavot arī pie mums iecienīto dārzeni. Saki: “Kabak!” Viņi sapratīs. Tik piekodini, lai pārlej tahini mērci, tā padara našķi vēl īpašāku.
  • Benusen uz Baruthane ielas. Maza, mīlīga ģimenes kafejnīca ar tradicionālu turku virtuvi. Par diviem cilvēkiem neapēdamu, pilnībā nokrautu galdu samaksāju nepilnus 10 eiro. Iesaku ņemt mazliet no visa, noteikti iekļaujot gan vīnogu lapās, gan baklažānos tītās dolmas.
  • Vienā no skaistākajiem Stambulas rajoniem, Tarlabaši, paslēpusies pāris kvadrātmetru plaša ēstuve – Oz Develi Etli Salonu. Tā specializējas turku picu (pide) pagatavošanā. Turpat tavā acu priekšā izmīcīs mīklu un uzceps maizes krāsnī. Saldajā noteikti pamēģini halvas plāceni (diemžēl nosaukumu neatminos, bet ēdienkartē ir tikai kādi trīs ieraksti, liela iespēja, ka trāpīsi).

Stambula_011

Vēlies iepazīt Turciju? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.