Uz www.jekaba.lv

Mēnesis Stambulā – 4. daļa (noslēgums)

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
8 min. lasāmviela

Turkiem šausmīgi patīk pārdot un pirkt. Gan viens, gan otrs viņiem arī ļoti labi sanāk. Ietves bieži vien bija nokrautas ar visdažādākā rakstura precēm. Tīkotāju pēc tām netrūka. Un kur gan vislabāk apskatīt tirgošanās mākslu, ja ne krāšņajā kultūras spogulī – tirgū. Stambulas tirgi ir īpaši – tik daudz un tik dažādi, ka galva reibst. Lūk, mūsu favorīti.

Stambula_010

  • Sestdienas tirgus Bešiktašas rajonā (Halk Pazar). Vieta, kas pārējās nedēļas dienās kalpo kā auto stāvvieta. Taču sestdienā divstāvu ēka pārvēršas no pavisam pelēkas un bezpersoniskas vietas par raibu, dzīvelīgu jucekli. Pie griestiem savilktas vienkāršas, bet atmosfēriskas lampu virtenes. Pārdevēji saviem lolotajiem produktiem velta dziesmas, ko melodiski ar savām labskanīgām rīklēm izdzied viens pāri otram. Cilvēku masām pa vidu slīd kungi ar milzu groziem uz muguras un piedāvājās būt par nopirkto lietu nesējiem. Tas liecina par draudzīgām cenām, kas tiešām tādas arī bija – pirms katra apmeklējuma nācās maku piepildīt ar sīknaudu. Pārsvarā tika pārdoti augļi un dārzeņi. Šur tur karājās sudžuki, kas ir tradicionāla turku desa, garšā pikanta un nedaudz it kā jēla, bet visnotaļ labā nozīmē. Paši turki iesmēja – ja paveiksies, tad ēdīsi sudžuku ne no zirga gaļas. Otrajā stāvā aina tā pati, tik artišoku un hurmu vietā – parpalas. Kā jau tradīcija prasa, arī mēs kārojām tikt pie turku paklāja, precīzāk – kilima. Grand Bazaar mums centās iegalvot, ka mūžsenie kilimi maksā vairākus simtus eiro gabalā. Kaulēšanās rezultātā tāpat nespējām tikt pie saprotama cipara, taču sestdienas tirgū aina bija daudz labvēlīgāka. Par 60 gadus vecu cienīgas viesistabas izmēra kilimu 600 eiro vietā atdevām 70.

Stambula_004

Stambula_005

Stambula_011

  • Baložu tirgus (Edirnekapi Kus Pazari). Katru sestdienu Stambulas Fatih rajona tālajā galā onkas tirgojas ar putniem. Jau tuvojoties tirgus vietai, pretī nāk vīri ar dūjiņām saujās un kastēm, kas baložu tirgū kalpo kā iepirkšanās maisiņi. Pie ieejas mums jautāja pēc nepilna eiro un pieteica, ka mugursomu drošāk nēsāt uz vēdera. Somai gan nespēju pievērst uzmanību neticamā skata dēļ. Visapkārt tirgoja visu krāsu un veidu baložus. Graciozākie eksemplāri sēdēja uz būriem ar vienu kāju iesietu striķī. Tirgoņi demonstrēja putnu lidotprasmi, vienkārši pametot tos gaisā. Skraidīju riņķī kā negudrs, bet no eksotiskā šoka nespēju neko nobildēt. Jeb drīzāk – nespēju izvēlēties, ko fotografēt, tur bija tik daudz kadru, kas likās obligāti iemūžināmi. Nācās apsēsties, nomierināties un padzert tēju. Tajā brīdī pamanīju, ka daudzi pārdevēji patiesi izskatās pēc diezgan šaubīgiem tipiņiem. Bet ne man par to spriest. Piegājām pie pavecāka pārdevēja iztaujāt, ko tad kungi ar putnēniem īsti dara. Viņš teica, ka baloži tiek pirkti hobija pēc, pašam mājas bēniņos esot vairāk nekā simt putnu. Tie sākumā dzīvo mājā aptuveni trīs mēnešus un pierod pie barošanas vienā vietā, tad varot laist vaļā – vienmēr atgriezīsies. Cenas pārsvarā bija nepārspīlētas – tā ap pieciem eiro par putnu. Un interese milzīga, visas dienas garumā nopietni cilvēki runāja par baložiem, apsprieda to krāsas un spārnus, un visu citu. Varētu likties, ka šāds pasākums piesaista neskaitāmu tūristu uzmanību, taču mēs bijām vienīgie – vismaz tā likās un izskatījās.

Stambula_013

Stambula_014

Stambula_015

  • Kadinlar Pazari jeb kā mēs to saucām – Onkulīšu tirgus. Neliels skvērs netālu no Fatih mošejas un vecā akvedukta mūra bija apsēsts ar veciem, bezgala glauniem kundziņiem. Viņi to vien darīja kā tējoja akvedukta paēnā vai spēlēja Turcijā tik ļoti populārās galda spēles. Pats tirgus pazīstams kā pistāciju, žāvētu augļu, garšvielu un sieru vieta. Bet ne tikai. Savā Stambulas ēdienu rakstā jau minēju arī gardo buryan, ko labākajā kvalitātē var dabūt tieši tur. Tāpat letes bija nosētas ar saldumiem un arī ar svaigu gaļu. Tur pirmoreiz manījām kurdu kafiju, kas atgādina piparu graudus, tik zaļā krāsā. Tās garša ir ārprātīgi dīvaina – tik riekstaini piesātināta un reizē sāļa, tās konsistence bieza un tumīga, ka šķērmi metās, pat izdzerot vien mazāko krūzīti.  Kopumā Kadinlari ir īsts tirgus, kur lielākā izklaide ir sēdēt kopā ar vecajiem, dzert tēju un vienkārši skatīties riņķī.

Stambula_002

Stambula_003

Stambula_024

  • Tarlabaši tirgus. Šis nelielais rajons Stambulas centrā bija pats krāšņākais. Tirgus tur norisinās katru svētdienu. Pāris ielām tiek pārvilktas pāri plastmasas plēves, veidojot tādu kā tuneli, kur vietējie andelējas. Produkcija ierastā – no zeķubiksēm līdz čili pulveriem. Vienīgi cenas likās lētākas nekā visur citur. Īpašu Tarlabaši tirgu padarīja pats rajons. Izteikti nabadzīgāks nekā pārējā centra daļa. Mazas, šauras, dzīvīgas ielas. Izskatījās, ka tur pastāvīgi notiek veļas mazgāšanas festivāls – starp majām pāri ielām bija savilkti striķi, uz kuriem žāvējās apģērbi un paklāji. Atsķirībā no citiem Stambulas nostūriem mašīnas tur praktiski neredzējām. Cilvēki savu ikdienu vadīja uz ielas – skaldīja malku, šķiroja mīdijas, puikas spēlēja bumbu. Jāsaka, ka katrs satiktais vietējais mūs brīdināja par šī rajona bīstamību. Nastarana, kas tur savulaik dzīvojusi, stāstīja: „Apšaudes zem mana loga notika katru dienu. Bīstama vieta.” Tātad tumsā labāk neizaicināt likteni, taču dienas gaismā – mūsu mīļākais pastaigu maršruts Stambulā.

Stambula_023

Stambula_021

Stambula_022

Stambula_009

Stambula_006

Āzijas puse

Braucām pāri uz Āzijas pusi ar noskaņojumu, ka tur kaut kas būs citādi. Patiesībā nekādu atšķirību just nevar, vienīgi tūrisma sezonā Bosforam tajā pusē citi ceļotāji nav ne redzami, ne jūtami. Uskudara, kas ir viens no rajoniem Āzijas pusē, mums izvērtās par diezgan nogurdinošu pastaigu pa nogāzēm, vērojot dzīvojamās mājas. Taču atpakaļ uz kuģu staciju gājām gar ūdeni. Atklājām, cik lieliski turki tur izmanto ūdens malu – tur ierīkota tējnīca uz pavisam vienkāršiem betona soliem vairākos līmeņos. Vērojām, kā saule iekrīt šaurumā, un, protams, dzērām tēju. Ja iet pie sirds, tad turpat (pretim Kiz Kulesi tornim, kas lepni stāv ūdenī), var dabūt arī ūdenspīpi.

Stambula_016

Stambula_017

Stambula_018

Otrs papētītais Āzijas puses rajons, Kadikoy, šķita šarmantāks. Ielu mākslinieki tur apzīmējuši brangus mūrus ar tikpat lieliem gleznojumiem. Uzreiz no ostas taisni iekšā starp mājām ir tirgus iela ar patīkamiem dažādu specializāciju veikaliem – zivju, marinējumu, lukumu. Tā arī bija vienīgā vieta, kur lukumi mums patiesi garšoja. Varēja dabūt ar safrānu, ar rožu ziedlapiņām un simtiem citu veidu dažādās cenu kategorijās. Kadikojā arī daudz bāru un kafijotavu, kur vakarā var forši pamieloties. Tik jāpatur prātā, cikos atiet pēdējais kuģītis atpakaļ. Ja to nokavē, tad es nebūšu tas, kurš spēj izstāstīt, kā ar autobusu var tik atpakaļ Stambulas Eiropas daļā.

Stambula_019

Stambula_020 

MELNĀ JŪRA

Gribējām iebrist Melnajā jūrā un uz brīdi nejust lielpilsētas tempu. Draugi ieteica nelielu, aptuveni piecus kilometrus garu pārgājienu no viena piejūras ciema līdz otram – no Kisirkajas līdz Kiljosai. Kāpām autobusā, un pēc neilga brīža acis redzēja ne vairs modernus cilvēkus, bet gan govis, kas gremodamas nesteidzīgi šķērsoja ielu. Kisirkajā pirmie soļi bija nedaudz sarežģīti, nācās tikt lejup pa stāvu nogāzi. Tālāk bija jābrien ūdenī, lai apietu stāvās klintis. Ūdens bija vēss, taču, ja baigi būtu gribējies, iemērktos ar. Melnajai jūrai ļoti piestāvēja melnie krasta akmeņi, kuri lūza zem kājām (šī iemesla pēc nezinu, vai tie tiešām bija akmeņi). Pēc jautrajiem un visai vieglajiem šķēršļiem, kas tika pārvarēti ar vīna pudeli rokā, uzradās plaša smilšu pludmale, tālumā redzējām arī galamērķi.

Stambula_025

Vēl pirms pārgājiena tikām brīdināti, lai nebaidāmies no suņiem, ka to tur būšot daudz. Teicu, ka no suņiem jābaidās tikai Latvijā, kur (nezinu, kādu iemeslu pēc) četrkājainie draugi šķiet agresīvāki nekā citviet pasaulē. Lai nu kā, suņus sastapām. Nāca klāt uzreiz vesels bariņš, taču tie bija nevis bezšķirnes radījumi, kā pierasts pilsētās, bet gan nopietni sugasbrāļi, piemēram, rotveilers, pitbuls un akita (par pēdējo neesmu līdz galam drošs). Jāsaka, ka pārāk omulīgi nebija, taču neizrādīju pat vismazāko nedrošību. Iesaistījos pat konfliktā, kur pieminētais akita centās saraut gabalos izkāmējušu vācu aitu suni.

Stambula_026

Kamēr trakie plēsās, par mūsu uzticamāko draugu kļuva pitbula sunene, kas neatkāpās ne soli. Pārējie piesardzīgi vēroja mūs nedaudz atstatus līdz brīdim, kad atnāca Anatolijas aitu suns. Tādu milzeni nebija nācies redzēt, viņš veikli tika pie vārda Avatārs. Abi ar pitbulu satika ļoti labi, abi arī izēda mūsu līdzpaņemtos kārumus. Kopā arī sasniedzām galamērķi. Pludmalē bija dažādi suņi, un vienīgie, kas uzdrošinājās pienākt klāt, kopš bijām ar Avatāru, bija vēl divi tādi paši Anatolijas aitu suņi. Pati pludmale, nesezonā pamestie bāri, bangojoša jūra un pasakainā gaisma nebūtu bijuši tik īpaši, ja mums nebūtu daudzo ceļabiedru. Bez viņiem, šķiet, pārgājiens nebūtu ne uz pusi tik izdevies.

Stambula_027

Stambula_028

Atskatoties uz mūsu mēnesi Stambulā, sapratu, kā tā ir attstājusi zīmīgu nospiedumu manī. Pavisam skaidrs, ka tā vai citādi no manis vēl skanēs stāsti par maģiskajām Tuvo austrumu kultūrām.

Vēlies iepazīt Turciju? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.