Uz www.jekaba.lv

Mēnesis Stambulā – 3. daļa

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Stambulā pavadījām mēnesi, un nodzīvojāmies tā, ka Elīna teica, ka no visām apmeklētajām tā ir viņas mīļākā pilsēta. Arī manā neoficiālajā topā Turcija ir ļoti augšgalā. Jau tagad esam sev apsolījuši tur atgriezties. Šeit pieraksti par piedzīvoto, kas lika iemīlēt Stambulu.

Stambula_011

Futbola svētki

No bērna dienām esmu ar vienu aci sekojis līdzi, kā griežas sporta pasaule. Zināju, ka turki ir futbolā līdz ausīm, tāpēc viens no galvenajiem ceļojuma mērķiem bija redzēt to dzīvē.

Lai tiktu uz spēli, nācās pārvarēt pamatīgu šķēršļu joslu. Turki ir automatizējuši biļešu tirdzniecības sistēmu. Vairs nevar vienkārši aiziet uz stadiona kasi un iegādāties sev iespēju redzēt fuci. Jātaisa speciāla karte, uz kuras pēcāk jāpārskaita nauda un tad jāpērk biļetes. Viss ko varu teikt – dariet to laicīgi. Man nācās izveikt vairākas sarunas zīmju valodā, lai tiktu pie apstiprinājuma koda telefonā, kas vajadzīgs, lai piereģistrētos vien turku valodā esošajā biļešu pirkšanas aplikācijā “Passo”.

Galu galā tikām uz vietējā čempionāta spēli ar “Beşiktaş” kluba piedalīšanos. Stadions atradās gandrīz kājām ejamā attālumā no mūsu mājām. Biju tik patīkami satraucies, ka netīšām stadionā ieradāmies gandrīz pirmie – trīs stundas pirms spēles sākuma. Prasīju apsargam – drīkst sēdēt, kur vēlos? Saņēmu apstiprinošu atbildi. Tas likās liels ieguvums, jo pirmā rinda, kur mums bija paredzēts sēdēt saskaņā ar biļetēm, neizskatījās tik vilinoša kā izklausījās – priekšā režģis. Tā nu rūpīgi izvēlējāmies labāko skatu punktu.

Stambula_009

Drīz vien uz tribīnēm sāka plūst cilvēki. Mūs laipni palūdza pārsēsties, jo, redz, beņķis, uz kura sēdēju, pienācās kādam citam. Un tā vismaz četras reizes. Turpinājām pārsēsties, kamēr stadions aizpildījās pilnībā. Ap četrdesmit tūkstošiem cilvēku. Par lielu laimi neviens no viņiem mūs vairs neizsēdināja.

Pēc himnas dziedāšanas gatavojāmies sēsties. Velti. Visi stāvēja kājās visu spēli. Sākās dziesmas un līdz ar tām tirpas viscaur ķermenim. Tribīnes izaicināja viena otru uz atbildes izsaucieniem, tad auroja visi kopā, tad izsvilpa pretiniekus. Tikpat iespaidīgi kā mūsu Dziesmu svētki. Arī labskanība bija līmenī. Faniem, protams, interesēja vienīgi futbols, taču daudziem šovs, ko uzrīkoja skatītāji, varētu likties daudzkārt iespaidīgāks nekā tas, kas notika laukumā.

Stambula_010

Mūsu Stambulas mēneša laikā biju uz vēl vienu spēli. Šoreiz viens pats, bez Elīnas, un tad vietējie fani attiecībā uz mani atļāvās vairāk – mēģināja izprašņāt, centās iemācīt skaļi svilpt un dziedāt līdzi. Kad komanda guva vārtus, likās, ka mūsu bariņš letāli novelsies no otrā stāva. Sajūsmas apdullinātie ķērās viens otram apģērbā, ļoti haotiski viens otru kratīja un auroja pilnīgā ekstāzē. Es tam visam biju pa vidu.

Sakopšanās turku gaumē

Bija arī sevis lutināšanas diena (tādas gan ceļojumā ir gandrīz visas). Elīna devās uz tradicionālo turku pirti jeb hamamu, es – uz vietējo frizētavu sakopties. Patiesībā gan tāda veida sevis lutināšanas nav manā gaumē, vienkārši biju noaudzis kā bezpajumtnieks, vajadzēja to atrisināt.

Varēja manīt, cik svarīga vietējiem ir sasuka. Apkārt bija uzkrītoši daudz veču frizētavu. Visas kā viena – mazas un ne pārāk glaunas. Kamēr Elīna karsejās un laistījās ar ūdeni, es vienā tādā iespēros.

Stambula_002

Stambula_003

Ar frizētavas personālu gan nevarējām atrast kopīgu valodu. Mēģināju likt noprast: “Nogriez matus īsākus, bet ne pavisam īsus.” Taču žesti nelīdzēja. Tad frizieris priecīgi iesaucās, it kā būtu izdomājis ko ģeniālu – vienoties ar foto attēlu palīdzību. Viņam un man par nelaimi pašportreti galīgi nav manā gaumē. Ne manā telefonā, ne fotoaparātā nebija atrodama neviena bilde ar mani, kur nu vēl ar vēlamo frizūru. Parādīju viņam attēlu ar ganu zēnu Peru, aptuveni piecus gadus vecu, un teicu: “Tā, bet ne pilnībā tāpat.”

Saruna turpinājās, viņš centās kaut ko ieskaidrot, līdz man apnika. Nolēmu – kā būs, tā būs labi. Un apsēdos. Viss notika fiksi, iekļauta bija arī neliela kakla masāža un ausu mazgāšana. Savdabīgā procesa finālā tiku pie parastas frizūras. Nevienā valstī ar to baigi neizceltos.

Stambula_004

Pa to laiku Elīna vannojās hamamā. Sākumā viņai bija bažas par vietas autentiskumu, taču Stambulas Āzijas pusē tūristu nav, tātad sabojāt neko nevar. Lūk, ko viņa vēlāk man pastāstīja par savu pieredzi.

Ieejot pa durvīm, uzreiz bijis skaidrs, ka viss ir pa īstam, bez nekāda uzcakinājuma tūristiem par prieku. Turku sievietes izveica savus ikdienas rituālus un procedūras. Neviena nerunāja angliski. Dažas kundzes apļveida zālē ar stikla kupola jumtu, kā tas parasti ir vēsturiskās pirts ēkās, sēdēja pie siltā ūdens krāniem un ar saviem ķobīšiem bagātīgi laistījās. Viena no tantēm pūta un elsa no svētlaimes. Mitrās un karstās telpas vidū atradās silts akmens galds, uz kura lēdijas pa vienai tika aicinātas uz procedūru. Sākumā notika skrubēšanās. Pēc tam nāca stingra masāža maigu putu ielenkumā. Turku sieviešu pasaulē Elīnu uzņēma laipni. Nesaprotot ne vārda, viņa divās stundās turku lēdiju vidū novēroja gan drāmu un sievišķīgus ķīviņus, gan arī draudzīgas čalas.

Stambula_008

mājup Bosfora viļņos 

Kā jau milzu pilsētai pienākas, arī Stambula regulāri aizsprūst ar automašīnām. Sabiedriskajā transportā pārsvarā bijām iespiedušies tā, ka grūti bija elpot. Pats autobuss transportu jūklī kustēja gaužām gausi. Braucieni nebija pārāk patīkami, tāpēc mūs piemeklēja patiesa laime, kad sapratām – mēs taču dzīvojam Bosfora krastā, jābrauc uz pilsētas centru ar laivu! Pēc  šīs loģiskās atskārsmes kā transportu izmantojām tikai kuģus. Man nesaprotamu iemeslu dēļ tie vienmēr bija ļoti tukši. Citreiz uz augšējā klāja slīdējām gar Stambulas krastiem pilnīgā divvientulībā. Divas nesalīdzināmas pārvietošanās iespējas, turklāt abas maksā vienādi un abās var norēķināts ar Stambulas karti, pie kuras iespējams tikt jau lidostā.

Stambula_014

Stambula_012

Protams, iekšzemē ar kuģi neiebrauksi, tāpēc, meklējot naktsmājas, ir vērts padomāt par lokāciju. Garantēju, ka kuģot mājās ir daudz jaukāk, nekā braukt. Lūdzu, ja ir tāda iespēja, ieminieties atbildīgajiem, ka Rīgā vajag pēc iespējas drīzāk līdzīgi izmantot Daugavu!

Stambula_005

Stambula_006

Privāts koncerts

Mūsu daudz pieminētie kaimiņi Sidars un Nursela bija ļoti muzikāli. Katrā ciemošanās reizē mūs izglītoja mūzikas mikslī, kas ilgajā Turcijas vēsturē veidojies, sajaucoties tautām un kultūrām. Mums ļoti iepatikās turku tradicionālā un klasiskā mūzika, kur galvenie instrumenti ir azerbaidžāņu izcelsmes saz (latviešu valodā – garkakla lauta) un vietējais baglama. Amatierim gan pēc skata gan tos atšķirt ir grūti, arī skanējums ir līdzīgs, tik saz ir nedaudz mežonīgāks, bet baglama – ieturētāks. Klausījāmies šos instrumentus skaļruņos, un sapņojām par kāda jauka koncerta apmeklējumu.

Un tad mūsu dzīvokļa saimniece Nastarana piespēlēja mums vienu no īpašākajiem vakariem Stambulā. Viņas irāņu draugam pieder neliela, privāta mūzikas skola. Saņēmām uzaicinajumu ciemos. Izrādījās, ka pats saimnieks ir izcili apdāvināts saz virtuozs. Savukārt viens no skolas pasniedzējiem uzskatāms par labāko persiešu mūzikas instrumenta taar spēlmani visā valstī. Tā mēs tikām pie privāta koncerta romantiskā atmosfērā, ar tējas krūzēm rokās šēžot blakus meistariem.

Stambula_013

Vēlies iepazīt Turciju? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.