Uz www.jekaba.lv

Mēnesis Stambulā – 2. daļa

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Stambulā mēs dzīvojām Kuručesme rajonā Bosfora šauruma krastā. Šie ūdeņi padara pilsētu varenu. Viss jūras šaurums pieder vienīgi Stambulai. Bosfors savieno Melno jūru ar Marmora jūru. Straumes atnes gan vējus, gan zivis, gan kuģus.

Katru dienu Stambulai cauri izpeld aptuveni 150 kravas kuģu. To vērošana vien ir vesela izklaide! Kad kāds no milzu ūdens transporta līdzekļiem lēni slīd garām, otrs krasts izskatās smieklīgi niecīgs. Reizi pa reizei kuģi mēdz uztaurēt. Tajos brīžos šķiet, ka netālu atrodas pasaku izmēra zilonis, kas ar kaut ko nav apmierināts.

Stambula_013

Ceļoties pāri no Āzijas uz Eiropas pusi (vai otrādi) un nonākot Bosfora vidū, ik reizi bija citāda noskaņa nekā uz sauszemes. Varbūt tas bija saistīts ar ziemas tuvošanos – gaisma, kas ietina pārcēlāju un krastus, vienmēr šķita kā Jūlija Federa uzgleznota.

Stambula_008

Viens ir skaidrs – Bosfors stambuliešus padarījis par pasaulē aizrautīgākajiem makšķerniekiem, kādus nācies redzēt. Jebkur, kur var viegli piekļūt ūdenim (un tādas vietas pilsētā ir pār pārēm), stāv ļaužu rinda ar makšķerēm rokās. No rīta līdz tumšam vakaram. Zivju kārumnieki dzer tēju un citreiz turpat pārdod lomu. Galatas tilta aina ir unikāla – plecs pie pleca, neskaitāmi kāti un nelielu zivteļu pilni spainīši. Pat kuģu satiksme makšķerētājus netraucē.

Stambula_002

Stambula_016

Reliģiskā brīvība

Lai arī Stambula ir brīvi domājoša, liberāla un mākslinieciska, tomēr tā skaisti iet roku rokā ar tradicionālām vērtībām. Piemēram, islāmā ir aizliegts radīt, tāpēc joprojām populārs mākslas virziens ir kaligrāfija, kur it kā tiek pierakstīts Korāns, taču rakstu zīmes savirknētas tā, ka veidojas dejojoši dervišu silueti, tīģeri un citi gleznojumi – šādi rada, aizbildinoties ar Korāna pierakstīšanu.

Mūsu draugs Sidars teica: „Lai arī daudzi no mums ir sekulāri, saknē mēs esam musulmaņi. Tā ir mūsu pasaule un valoda, kuru saprotam.” Pilsētā ir arī ļoti reliģiozi rajoni. Nereti ieklīdām apkaimēs, kur arī Elīnai prasījās apsegt galvu ar lakatu, jo bez tiem tur sievietes ārā nemaz nerādās. Tai pat laikā ceļvedis mums stāstīja, ka komerciālais centrs Beyoglu ir pilns ar vietējiem, kas nekad nav mošeju no iekšpuses skatījuši.

Stambula_005

Mēs gan nelaidām garām iespēju aplūkot iespaidīgos arhitektūras veidojumus. Gājām iekšā gan mazākās, gan pavisam lielās mošejās, arī lūgšanu brīžos. Sēdējām uz paklājiem klātajām grīdām un vērojām īpašo auru, ko ticīgie tur bija ienesuši.

Stambula_014

Maģiska sajūta pārņēma, arī esot ielās, kad imāmi ar dziedājumu aicināja uz lūgšanu. Tie pieskandināja apkārtni īpaši konservatīvos rajonos un atgādināja, ka esam nokļuvuši citā, mums eksotiskā kultūrā. Brīžiem trāpījām šo aicinājumu krustugunīs – dzirdējām vismaz trīs imāmus dziedam no trim dažādām mošejām un debess pusēm. Sajūtas šādos brīžos bija sirreālas, gribējās vienkārši sastingt un klausīties. Turklāt lūgšanas notiek piecas reizes dienā, tāpēc jo ilgāk uzturējāmies Stambulā, jo par neatņemamāku dienas sastāvdaļu tā mums kļuva.

Cilvēks un pilsētvide

Stambulas vēsture stiepjas tūkstoš gadu senā pagātnē, tā pārdzīvojusi ne vienu vien skarbu dienu. Šaurās ielas ieurbušās kalnainajā reljefā, katra pakalna galā paveras skats uz Bosforu, Marmora jūru vai citu pilsētas daļu ar smailiem, dziedošiem minaretiem – mošeju torņiem. Pilsētā nav grūti apmaldīties, jo vecie mūri piesien acis un liek sev sekot. Arhitektūrā ir kārtīgs mikslis – no jauniem stiklotiem veidojumiem līdz noplukušām koka ēkām un Bizantijas perioda mošejām. Katrs laiks ir atstājis ko savu kopējā pilsētas košumā.

Stambula_009

Stambula_015

Cilvēkos aizvēsturi meklēt ir lieki, stambulieši ir moderni. Pilsētas centrā nav grūti sajusties kā Eiropā. Pilnīgi apgāzās šur tur dzirdētais stereotips par uzbāzīgajiem turkiem, viņi ir absolūts pretstats – piezemēti un pat atturīgi. Un ļoti laipni.

Stambula_001

Ejot norēķināties par izdzerto tēju, nereti kāds cits apmeklētājs vairākkārt pamāja un ar rokas žestu lika saprast, ka šoreiz viņš mums izmaksā. Piemājas kefejnīcā no pirmās līdz pēdējai dienai par neskaitāmajām tējām pat ar varu nespējām iespiest naudu saujā īpašniekam. Turkiem patīk viesi. Sarunāties angļu mēlē gan pārsvarā neizdevās, vietējo skolās svešvalodu sāk mācīt tik vidusskolā, tāpēc ar lielo vairumu nācās vien sasmaidīties.

Stambula_012

Vēl turkiem patīk smēķēt. Ļoti kaismīgi. Šķita, ka to dara visi un visur. Kādā dokumentālajā filmā redzējām turku bērnus, kuri jau mazotnē pelna naudu un, atbildot uz jautājumu, kā to tērēs, atbild, ka nopirkšot kārumus sev un cigaretes vecākiem.

Stambula_003

Toties alkohols tiek lietots ļoti minimāli. Ne islāma pēc, kā varētu likties, bet gan Erdogana. Prezidents savas valdīšanas laikā vismaz desmitkārt pacēlis alkoholisko dzērienu cenas. Ja pirms dažiem gadiem mājā, kur mitinājāmies, raki vakari bija iknedēļas rituāls, tad šobrīd tie notiek reizi pāris mēnešos. Raki vidējā cena veikalā ir ap 25 eiro par 0,7 litru pudeli.

Tad vēl kaķi

Līdz ar pirmajiem soļiem Stambulā uz katra stūra pretī skatījās kāds kaķis. Visi kā viens sakopti un pabaroti, lai gan varēja noprast, ka lielais vairums būtu saucami par ielas dzīvniekiem. Nepagāja ne diena, kad ieraudzījām arī barotājus. Dažāda paskata cilvēki staigāja ar gaļas maisiem rokā un pie katra kustoņa nosvieda gabalu. Tāpat uzkrītoši varēja manīt čupas ar sauso barību, kas sabērta vairāk, nekā kaķi spēj apēst.

Stambula_007

Sidars teica tā: „Ja, stāvot uz mājas jumta, visapkārt redzu kaķus, tad es zinu, ka ar pilsētu viss ir kārtība. Dzīve rit savu gaitu.” Kaķis ir ne vien pilntiesīgs Stambulas iedzīvotājs, bet ieņem tās dzīvē ļoti nozīmīgu lomu.

Stambula_011

Tiktāl par sajūtām un atmosfēriskiem iespaidiem. Turpinājumā sekos ēdienu, tirgu un citu piedzīvojumu ieteikumi, ko mums ļāva atklāt mēnesis Stambulā un turienes cilvēki.

Vēlies iepazīt Turciju? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

 

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.