Uz www.jekaba.lv

Medusmēnesis Āfrikas savannā – 1. daļa

Kārlis Vilerts, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Par to, ka kādreiz dosimies uz Austrumāfrikas savannu, bijām vienojušies jau sen, tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ tā nekad nenokļuva mūsu nākamo galamērķu topa augšgalā. Līdzīgi bija arī tad, kad ar tobrīd vēl topošo sievu apspriedām, kur pavadīt mūsu medusmēnesi.

Domājot par mūsu pēckāzu ceļojumu, saskārāmies ar dilemmu. No vienas puses, stereotipi par klasisku medusmēnesi smilšainās tropu pludmalēs lika apsvērt tādus galamērķus kā Maldīvas un Seišelu salas. Tomēr, lai arī šīs ir neapšaubāmi skaistas vietas, vēlējāmies ko piedzīvojumiem bagātāku. No otras puses, abi esam lieli dabas un dzīvnieku mīļotāji, tādēļ apsvērām iespēju doties kalnu pārgājienā vai kādā citā izaicinošā piedzīvojumā. Tas gan lika aizdomāties, vai tiešām vēlamies pavadīt savu medusmēnesi, guļot teltī.

Nespēdami saviem spēkiem rast atbildi, kurp doties, sazinājāmies ar draudzīgo Jēkaba Ceļojumu kolektīvu un pēc nelielas diskusijas atbilde bija rokā – uz Tanzāniju! Jāatzīst, ka ceļojums uz Tanzānija un jo īpaši – uz leģendāro Serengeti dabas parku, par ko noskatītas neskaitāmas dokumentālās filmas, bija mans bērnības sapnis, tomēr pirms šīs sarunas nebijām to pat apsvēruši kā iespējamo galamērķi. Un var jau saprast, jo diez vai pārbraucieni pa putekļainiem ceļiem caur neapdzīvotiem līdzenumiem un dzīvnieku vērošana Āfrikas savannā (kas citkārt šķistu fantastisks piedzīvojums) ļautu līdz galam izbaudīt medusmēneša burvību. Domas lika mainīt aģentūras kolektīvs, kas ierosināja ceļojumam pievienot Tanzānijas tropisko daļu – Zanzibāras balto smilšu pludmales tirkīzzilās jūras krastā.

Piedzīvojums var sākties!

Vēlā septembra naktī nolaižamies Arušas lidostā Tanzānijas centrālajā daļā, kur mūs pēc visnotaļ simboliskas formalitāšu nokārtošanas sagaida gids Ravi un šoferis Džordžš. Ceļā uz transportlīdzekli mūs pavada vēl arī kāds trešais personāžs, kas palīdz mašīnā iekraut somas un ar vairāku “Tip-tip-tip!” izsaucienu palīdzību iepazīstina mūs ar noteikumu, ka Tanzānijā par itin visu jādod dzeramnauda.

Pārcelta lidojuma dēļ esam ieguvuši papildu dienu Arušas pilsētā, kuru pavadām, apskatot pilsētu un dodoties uz vietējo tirgu. Tieši tirgus, bagāts ar neticami sulīgiem augļiem un dažādām garšvielām, no Arušas atmiņā iespiedies visvairāk. Šī pilsēta, tāpat kā pārējā Āfrika uz dienvidiem no Sahāras, nav plaši pazīstama ar savu arhitektūru, bet gan ar dabas daudzveidību, ko dodamies baudīt jau nākamajā rītā.

Tanzanija_002

Tanzanija_003

Tanzanija_004

Ceļš no Arušas līdz Ngorongoro dabas aizsardzības teritorijai prasa aptuveni trīs stundas, kuras pavadām uz gludi asfaltēta ceļa – esot vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, tas mums ir pārsteigums. Iebraucot Ngorongoro, situācija gan krasi mainās. Tur mūs sagaida zemes ceļi, pa kuriem pārvietoties spēj vien speciāli pielāgotas mašīnas. Dabas aizsardzības zonā ceļus labiekārtot ir aizliegts, jo būvdarbi var traucēt dzīvniekiem un šķērsot to migrācijas ceļus. Pāris gadus atpakaļ Tanzānijas valdība esot vēlējusies izveidot ceļus ar asfalta segumu viscaur dabas aizsardzības zonai, bet dabas aizstāvji un vietējie tūrisma operatori iebilduši. Grūti nepiekrist, tas tik tiešām būtu sabojājis visu parka burvību.

Tanzanija_005

Tālākais ceļš caur Ngorongoro līdz Serengeti prasa apmēram tikpat ilgu laika sprīdi, bet ir daudz nogurdinošāks nelīdzenā ceļa un dzelteno putekļu dēļ, kas automašīna iekļūst pa katru mazāko spraudziņu. Raugoties caur automašīnas logu, var noprast, cik īpaša un neskarta ir šī vieta. Neskaitot aizvēsturiskā stilā veidotās masaju cilts māla apmetnes, citu cilvēku esamības liecību šajā dabas aizsardzības zonā nav.

Tanzanija_007

Jo tuvāk mēs pietuvojamies Serengeti, jo mazāk kļūst liecību arī par masaju cilts klātbūtni (Serengeti cilvēku apmetnes ir aizliegtas). Toties arvien vairāk pamanām dzīvniekus. Pirmās ir zebras, tad pa kādai Tompsona gazelei, kas no citām gazelēm atšķiras ar melnbalto svītrojumu uz sāniem. Tad Granta gazeles, tad impalas. Lūdzam šoferim apstāties pie katra dzīvnieka, nezinot, kas mūs sagaida priekšā.

Kad esam šķērsojuši Serengeti robežu, šoferis klausa gida padomam un paceļ automašīnas jumtu. Serengeti svahili valodā nozīmē “nebeidzams līdzenums” un parks savam nosaukumam atbilst pilnībā. Dzeltena zāles jūra līdz horizontam, kuru šur tur pārtrauc milzīgi laukakmeņi, kāds akācijas koks un – pats galvenais – dzīvnieki. Jau pirmajās pāris stundās parkā ieraugām trīs dzīvniekus no “lielā piecinieka”.

Vispirms, kad braucam cauri garajai savannas zālei, pārdesmit metru priekšā mūsu mašīnai iznāk divi iespaidīga paskata lauvu tēviņi. Lēni šķērsojuši ceļu, tie, ignorējot mūsu klātbūtni, dodas atpakaļ garajā zālē.

Tanzanija_009

Nepaiet ne minūte, kad ceļa labajā malā pamanām lielu ziloņu baru ar vairākiem maziem zilonēniem. Ziloņi laikam ir mūsu mīļākie dzīvnieki Āfrikas savannā – ne tikai to patiesi iespaidīgā izskata dēļ, bet arī neparasto savstarpējo attiecību dēļ. Runā, ka, ejot bojā kādam no bara ziloņiem, pārējie bara locekļi aizgājušo nepamet vēl vairākas dienas. Turklāt ziloņi esot vienīgie dzīvnieki, kas lej asaras. Par laimi, ziloņu asaras ceļojuma laikā neredzam, bet vairākkārt esam liecinieki tam, kā bara locekļi palīdz viens otram.

Tanzanija_010

Vēl neesam beiguši priecāties par ziloņiem, kad mūsu gids pie tāla koka saknes pamana kādu stāvu. Piebraucot tuvāk, redzam, ka tas ir leopards, kas, laiski izlaidies, bauda ekvatora sauli.

Tuvojoties vakaram, turpinām ceļu uz mūsu lodžu, kas atrodas Serengeti centrālajā daļā. Pa ceļam redzam milzīgus gnu antilopju barus, nīlzirgus, žirafes, zebras un dažāda veida gazeles. Tik spilgta dzīvnieku pasaule!

Tanzanija_008

Tanzanija_006

Arī Tu vēlies nonākt dzīvnieku paradīzē Tanzānijā? Jēkaba Ceļojumiem ir lielisks piedāvājums!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.