Uz www.jekaba.lv

Maroka, 9. daļa – Ārpus lielajām pilsētām

Alise Melngave, ceļotāja
5 min. lasāmviela

Gabaliņu pa gabaliņam liekam kopā savu daudzkrāsaino Marokas puzli. Brauciens uz Sahāru un atpakaļ ir garš, taču esmu pateicīga par šo ceļa posmu, kas man ļāvis iepazīt citādu Maroku. Lauku reģioni stipri atšķiras no lielajām pilsētām un Marokas rietumiem.  Te vēl aizvien ir iespēja gūt priekšstatu par pirmatnējo dzīves veidu un iepazīt Marokas pamatiedzīvotājus – berberus.

Kamēr mans ceļabiedrs galvenokārt koncentrējas uz arhitektūru un vēsturiskajiem pieminekļiem, dziļi ieurbies ceļveža sīkajā drukā, lasot par Marokas ievērojamo ēku vēsturi, celtniecības gaitu, arhitektūras iezīmēm, sociālpolitisko kontekstu, vēlāk to visu iemūžinot arī foto kadros, tikmēr manu uzmanību visvairāk piesaista cilvēki. Tieši cilvēki taču ir katras zemes sirds, dvēsele un asins, kas palīdz atklāt to savdabību, ar ko konkrētā zeme atšķiras no visām citām pasaules vietām. Jau ārējais tēls un izturēšanās vien pasaka daudz par iedzīvotāju sociālo stāvokli, nodarbošanos, dzīvesveidu, bet saliekot kopā daudzus šādus tēlus, veidojas sava veida glezna, bilde, kas vēstī par pašu valsti, tās kultūru un tautas paražām.

Kas tad ir īsts marokānis? To mūsdienās ir grūti pateikt. Gadsimtu gaitā Marokas pamatiedzīvotāju, berberu, asinis sajaukušās ar arābu asinīm, arī kultūras savstarpēji saplūdušas un pielāgojušās un šajā procesā lielu lomu spēlējis tieši islāms. Ja mūsdienās šī reliģija šķiet neatņemama marokāņu kultūras sastāvdaļa, tad toreiz, kad, to sev līdzi nesdami, Marokas teritorijā ieradās arābi, tā bija pavisam jauna un revolucionāra reliģija. Tā krasi mainīja berberu ierasto dzīves ritējumu. Arī šeit – no pilsētām attālajos reģionos – redzam gan arābus, gan berberus, taču berberi ir vairākumā. Esmu jau sākusi tos atpazīt gan pēc sejas vaibstiem, gan apģērba.

Manī vienmēr ir raisījuši interesi dažādi cilvēku tipāži un šī ir vieta, kur sastapt vienus no kolorītākajiem eksemplāriem, kas katrs ir vesela stāsta vai pat romāna vērts. Šejienieši ir kā neizšķīdināta esence savā augstākajā koncentrācijas pakāpē. Ģērbušies garos talāros, džellabās visdažādākajās krāsās, satinušies lakatos, cits ar, cits bez galvassegas, tie piesaista rietumnieku uzmanību. Ikkatrs ir unikāls un spilgti izceļas uz citu fona. Apkrāvušies paunu paunām, saiņu saiņiem, kas teju vai lielāki par pašiem, tie migrē no vienas vietas uz citu. Lēnām attālinoties, tie skatam kļūst arvien mazāki un atgādina varenas skudras, kam pa spēkam diendienā bez apstājas un noguruma pārnēsāt par sevi daudzreiz lielākās nastas.

Maroka_002

Garām aizklapato pelēks ēzelītis, ar pakaviem sizdams vienmērīgu ritmu un uz muguras nesdams vīru olīvzaļā džellabā. Pēc mirkļa izdzirdam jaunu dipoņu. Cita ēzelīša mugurā cits vīrs, piesātināti zilā žaketē, smilšu krāsas auduma biksēs, salmu cepuri galvā, eleganti atsēdies uz viena sāna, atvēzējis stibu kā pātagu, skubina ēzelīti rikšot ātrāk. Turpat ielas malā pie kafejnīcas galdiņiem vīri baltās džellabās un ar baltām galvassegām, iegrimuši nopietnās sarunās, rimti ietur atelpas pauzi. Uz ceļa vēroju ēzelīšu satiksmi – tie lielākoties iejūgti divriteņu ratos, velk vieglākas vai smagākas kravas.

Maroka_003

Maroka_004

Cita pietura, cita realitāte. Melnās drānās tērptas sievietes stāvs aizslīd šķietamā nekurienē – virzienā uz māla krāsas pilsētu, kur nevar saskatīt ne dzīvas dvēseles. Par dzīvību liecina vien zaļā oāze aiz tās biezajiem mūriem. Ap vidukli apsieta koši sarkana josta. Kuplie svārki, slīdot pa ceļu, ap sevi saceļ bālu putekļu mākoni. Un uz galvas tai milzīgs, balts maiss. Sieviete slīd pa akmeņaino ceļu, abām rokām pieturot maisu, lai nenokrīt.

Te pēkšņi pamanu ko pavisam negaidītu. Starp desmitiem kravas automašīnā novietotu modernu biroju krēslu pavīd filmu zvaigznes statusa cienīgs melnādains kungs – melnā uzvalkā, sniegbaltā kreklā, sarkanu kaklasaiti. Mirkli pat raugos pēc filmēšanas kamerām, jo viņš tik ļoti atgādina varoņus no filmas “Vīri melnā”. Tik ļoti neiederīgs kopējā ainā un vienlaikus absolūti fascinējošs!

Katrā pieturā vēroju arī jaunos mūsu autobusa pasažierus, kam līdzi, šķiet, ir visa iedzīve – it kā tie pārvāktos un šajā vietā vairs nekad neplāno atgriezties. Viena, divas, trīs, četras… nespēju noticēt savām acīm! Kopā saskaitu astoņas somas, kas novietotas glīta rindā. Un, izrādās, ceļā ir vēl devītā. Tumšsarkanā džellabā tērpusies kundze atspērusies stiepj pēdīgo koferi, kas ir tik liels, ka liekas – tur pašu īpašnieci varētu ielocīt līdzņemšanai.

Kolorīta ir šī valsts un kolorīti ir tās cilvēki – gan apģērba, gan izskata ziņā, gan žestu, kustību un mīmiku arsenālā. Veci, jauni, lieli, mazi. Katram ir kaut kas īpašs, kaut kas savs un neatkārtojams. Un es zinu, ka aiz katra no cilvēku tēliem ir kāds stāsts, simtiem stāstu. Ja varētu katru pretimnācēju uz mirkli apstādināt un kaut vienu no tiem uzzināt! Autobuss ripo tālāk, kamēr es domas par sastaptajiem cilvēkiem kā neatkārtojamām Dieva radītām Zemes pērlēm veru savās atmiņu krellēs.

Mēs atkal turpinām ceļu, kad aiz loga pēkšņi pavīd balti cilvēku stāvi. To ar katru brīdi kļūst arvien vairāk un mērķtiecīgi raitā solī tie visi dodas noteiktā virzienā. Esam mazliet pārsteigti, pirmo reizi Marokā vienkopus redzot tik daudz sieviešu. Un visas tērpušās baltos halātos, kas no pirmā skata atgādina medmāsu formas. Taču, kad ieraugām viņu galamērķi, viss top skaidrs – tās ir skolas formas. Skolēni pieliek soli, mācību stundas tūliņ sāksies. Un arī mēs turpinām savu mācību stundu – Marokas kultūras, vēstures un ģeogrāfijas iepazīšanā.

Daudzus gadsimtus apspiestā berberu tauta mūsdienās pamazām, bet arvien izteiktāk atgūst savu pašapziņu un brīvību. Brīvību izvēlēties, kam būt un kā dzīvot. Arvien vairāk Marokas iedzīvotāju uzdrošinās sevi atzīt par berberiem, lepoties ar savu identitāti un ikdienā runāt berberu valodā, nododot to arī nākamajām paaudzēm. Kamēr lielajās pilsētās arvien vairāk cilvēku seko rietumu kultūrai, attālākos lauku reģionos aizvien var sastapt tādus cilvēkus, kas spējuši saglabāt gadsimtiem senās tradīcijas, tās piekopjot ikdienā.

Kādā no autobusa pieturvietām mēs satiekam mazu puisēnu, kurš uzdāvina pašdarinātu dāvanu. No koši zaļiem zāles stiebriem puika ir nopinis ko ļoti skaistu. Tas ir putns. Brīvības simbols.  Vai sagadīšanās?

Maroka_005

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.