Uz www.jekaba.lv

Maroka, 8. daļa – Zvaigžņu lietus virs Sahāras

Jēkaba Ceļojumi
3 min. lasāmviela

Nokāpjot no kamieļu augstumiem, dodamies turpināt baudīt tuksneša burvību jau uz savām kājām. Drīz vien sasniedzam pirmo balto kāpu kori. Visapkārt, kur vien raugāmies, balti smilšu pakalni un bezgalīgs plašums. Absolūts miers un klusums. Pārņem viegluma un brīvības sajūta. Atliek vien izplest rokas un lidot!

Skatienu žilbina košā dienvidu saule, bet jau drīz tā sāk strauji rietēt. Nemaz neesam pamanījuši, kā strauji pienācis vakars. Vispirms debesis iemirdzas sudraboti baltā gaismā, tad kādu brīdi rotājas zeltā, līdz visbeidzot pieņem garšīgu, kārtīgi nogatavināta mandarīna krāsu. Steidzam izbaudīt šo kolorīto tuksneša saulrieta mirkli un skatus iemūžināt ar fotoaparātu. Gaismas un ēnu spēle. Saule rotaļājas un mēs rotaļājamies tai līdzi.

Maroka_001

Maroka3

Tālumā redzam aizsoļojam šovakar pēdējo kamieļu karavānu. Tā izzūd mūsu skatienam līdz ar sauli, kas ienirst kāpās. Caur pirkstiem plūst smiltis un vējš tās aiznes uz saviem spārniem tāpat kā laiku, kas šovakar steidzas jo īpaši ātri. Pēkšņi kļūst arvien tumšāks. Pēc īsa brīža jau liekas, ka vairs nevar saskatīt pat dažus metrus uz priekšu. Tālumā ieraugām mazus gaismas punktiņus – tā ir mūsu apmetne, uz kuru steigšus dodamies, kamēr gaismiņas vēl deg.

Maroka2

Kad atgriežamies nometnē, ir jau melna nakts. Nelielā smilšu pakalnā izklāti krāsaini paklāji, cilvēki laiski atlaidušies spilvenos, dzer piparmētru tēju un našķojas ar saldumiem. Mēs vispirms tiekam pacienāti ar vakariņām. Šoreiz baudām kādu citu bagātīgās marokāņu virtuves tradicionālo ēdienu – kuskusu. Izsalkumu remdējuši, arī mēs pievienojamies pārējiem un iegrimstam tuksneša nakts romantikā.

Blakus kāds, traukiem šķindot, no jauna piepilda tējas glāzes, cilvēki pļāpā vienā laidā, bet es vairs nedzirdu ne vārda. Elpa aizrāvusies, domas apstājušās un vienīgais, ko redzu, ir tūkstošiem, miljoniem, miljardiem zvaigžņu man visapkārt. Šķiet, kāds aizmirsis aizsiet ciet zvaigžņu maisam galu un tās nosējušas visu debess jumu no vienas apvāršņa malas līdz otrai. Ne centimetrs nav palicis tukšs. Vai maz iespējams tās visas saskaitīt? Zvaigžņu ir tik ļoti, ļoti daudz! Visums ir neaptverams. Skatoties zvaigznēs, pārņem miera un drošības sajūta, it kā tās mūs sargātu no debesīm. Liekas, ka kāda ik pa brīdim piemiedz man ar aci un uzsmaida. Re, viena krīt! Un tai līdzi aiztrauc spoža gaismas aste. Pie sevis dungoju: “Vēlies, vēlies, vēlies, vēlies, vēlies, kaut ko vēlies, vēlies, vēlies..” Krīt vēl viena un vēl viena, un vēl… un es saplūstu ar tām zvaigžņu lietū.

Nakšņojam tūristiem sagatavotās berberu teltīs, satinušies vilnas segās. Naktis te ir vēsas. Bet no rīta ceļamies svelmainu saules staru modināti, kas cepina caur telts sienām. “Labrīt, Sahāra!” es sveicinu, smiltīm čerkstot starp zobiem. Kaut vakarā gāju gulēt uz tīra, balta palaga, tagad atskārstu, ka no tā palicis visai maz – esmu nonākusi tuksneša smilšu vannā. Acis un ausis aizputinātas ar baltām  smiltīm, tās birst arī no matiem, uzacīm un skropstām, nemaz nerunājot par drēbēm, kas pa nakti kļuvušas krietni vien smagākas.

Priekšpusdienu priekšpusdienu vēl izbaudām tuksneša saulē, līdz uzsākam garo ceļu atpakaļ uz valsts vidieni. Smilšaini, bet laimīgi.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.