Uz www.jekaba.lv

Maroka, 7. daļa – Sahāras tuksnesī

Alise Melngave, ceļotāja
3 min. lasāmviela

Kad vienošanās par samaksu panākta, makus varam noglabāt dziļi somas dibenā, jo turpmākās divas dienas tie vairs nebūs vajadzīgi. Viss tālākais tuksneša braucienā ir iekļauts cenā – tā teikt, All Inclusive – kas ir bezgala laba sajūta. Un vietējie šajā ziņā ir godprātīgi – kas norunāts, tas norunāts. Ākstīties ar savu biznesu viņi nevar atļauties. Atsauksmēm, jo īpaši negatīvām, piemīt spēja lidot vēja spārniem un mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā tās sasniegtu dzirdīgas ausis ātrāk nekā atsauksmes varoņi pagūtu samirkšķināt acis.

Kopā ar mums uz tuksnesi brauks vēl pāris ceļotāji. Iekārtojamies mūsu “tuksneša karietes” sēdekļos un esam gatavi gaidāmajam piedzīvojumam. Drīz vien jau traucamies pa grubuļainu, smiltīm un akmeņiem pilnu, tuksnešainu apvidu, kur nav ne ceļu, ne arī iebrauktu rišu. Vietām pavīd nelieli zaļi puduri un zaļpelēki krūmāji, kas zied maziem, dzelteniem ziediņiem.

Mašīnai lēkājot pa pauguriem un klabot pie katra prāvāka akmens, sarunāšanās pārtop par jodelēšanu, mūsu balsīm lēkājot līdzi mašīnas vibrācijām. Knapi sadzirdu šofera jautājumu: “Kā jums patīk tuksnesis?” Ainava pagaidām vēl nav gluži tāda, kā biju iztēlojusies, toties arvien skaidrāk sāku apjaust šīs vides skarbumu un nomadu skaudro dzīvesveidu – karsta, svilinoša saule, neauglīgi klajumi, putekļu pilns gaiss un sajūta, kā atrodoties nekurienē, kurai nav ne malas, ne gala. Izjūtas, kas rodas, grūti pat vārdos aprakstīt. Nevilšus prātā nāk domas par Latvijas zaļajiem mežiem, saldūdens bagātajām upēm un ezeriem. Šādi brīži ļauj novērtēt pašiem savas zemes dabas bagātību un to, cik ļoti mums patiesībā ir paveicies.

Pabraucam garām oāzei. Oāzes šajā apvidū tik tiešām šķiet kā īsteni paradīzes dārzi. No mazā zemes pleķīša, kontrastējot ar bezgalīgo sausumu visapkārt, staro tāda dzīvība, ka redzētais šķiet gluži kā ilūzija. Liekas, pamirkšķināšu acis un oāze jau būs izgaisusi, atstājot savā vietā vien smilšainu klajumu. Aizveru un atveru acis, bet oāze aizvien ir savā vietā. Tās zaļums un spirgtums vilina apstāties, taču mūsu galamērķis ir dziļāk tuksnesī.

Pēc nepilnu divu stundu brauciena esam galā. Mūsu skatam paveras filmu cienīgs skats – milzīgi klejojošo smilšu lauki un baltas smilšu kāpas, kuru pakājē uzcelta berberu apmetne. Tiekam aicināti lielā teltī, kas izklāta krāsainiem paklājiem, segām, spilveniem. Mums pasniedz tradicionālo, berberu iecienīto piparmētru tēju, svaigus apelsīnus, marokāņu tomātu un gurķu salātus ar tādām kā marinētām reņģveidīgām zivtiņām, kas garšas ziņā varētu sacensties arī ar mūsu pašmāju šprotēm.

Maroka_003

Maroka_002

Pēc maltītes, sēžot pavēnī, pārņem pilnības sajūta. Ārā svilina pusdienlaika saule, mēs, savukārt, apmetnes ēnā baudām nesteidzīgu atpūtu. Visapkārt valda mierpilna gaisotne. Nav ne trauksmes, ne steigas, ne kņadas. Prāts pats atbrīvojas no ikdienišķām domām un pārņem spēcīga “šeit un tagad” sajūta. Te ir pilnīgi cita realitāte. Absolūts pretstats iepriekšējā naktī piedzīvotajam Marakešā, kas ir nemitīgas kustības un dzīvīguma piesātināta. Laiks te, šķiet, ir apstājies un mēs varam vienkārši būt, nedomājot ne par ko. Ieskanas pieklusināti afrikāņu bungu ritmi, kam pievienojas melodisks dziedājums. Mūsu tuksneša gids Ismails dzied kādu berberu dziesmu. Mēs klausāmies un iegrimstam savās sajūtās arvien dziļāk.

Kad saule noslīdējusi nedaudz zemāk, pienāk laiks ilgi gaidītajai pastaigai kamieļa mugurā. Grīļīgi, nedaudz klamzīgi tie sper soļus pa smilšaino apvidu, mūsu jauno marokāņu draugu skubināti. Kamieļiem netīk kāpt lejup no smilšu kāpām. Arī es labprāt kāptu tikai augšup. Esot kamieļa mugurā, no augšas paveras vēl iespaidīgāks skats – bezgalīgais smilšu klajums šķiet vēl lielāks, bet tā malas vēl nesasniedzamākas.

Maroka_004

Maroka_005

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.