Uz www.jekaba.lv

Maroka, 4. daļa – Agadiras krāsu un garšu pasaulē

Alise Melngave, ceļotāja
5 min. lasāmviela

Ostas piestātnē rūpīgi cita pie citas pietauvotas nelielas zvejnieku laiviņas. Tradicionāli krāsotas zili baltas, tās saplūst ar Agadiras māju baltajām sienām un zilo okeānu. Turpat līdzās lielāki un mazāki zvejas kuģi, kas pacietīgi gaida savu kārtu, lai dotos tālākos ūdeņos un atgrieztos ar pienācīgu sardīņu vai tunzivju lomu. Pavērojam, kā pāris zvejnieku laivu atgriežas krastā, kā tiek izkrauts loms, un tad arī paši dodamies zvejot sev pusdienas.

Maroka_007

Rīta gastronomiskais piepildījums nu jau pagaisis. Dienu sākām ar svaigi spiestu apelsīnu sulu, tad mielojāmies ar svaigiem augļiem un māj-gatavotu šokolādes kūku marokāņu gaumē. Pretstatā ierastajam Eiropas pilsētu lielveikalu standartizētajam piedāvājumam šeit ļoti novērēju iespēju maksimāli daudz baudīt vietējo produkciju, mājražojumus, ielu ēdienu, ko no svaigiem produktiem pagatavo turpat acu priekšā. Maz saskaramies ar rūpnieciski ražotu, fasētu produkciju. Un tā ir viena no šī ceļojuma burvībām. Maroka ir tik ļoti daudzveidīga ēdiena ziņā! Tās virtuves košo krāsu, smaržu, garšu buķeti plānojam turpināt iepazīt visa ceļojuma laikā.

Līkumojam pa vecās ostas ieliņām un, pirms vēl tiekam pusdienām uz pēdām, tiekam “nozvejoti” paši. Kaut esmu satinusies lakatā, faktu, ka esam tūristi, tik un tā nenoslēpt. Un tad nu kā jau tūristi baudām atbilstošu vietējo uzmanību. Dažs to varbūt sauktu par pārspīlētu viesmīlību, cits – par klaju nekaunību vai nepārspējamu uzbāzību, bet realitātē tā daudziem vietējiem ir vienīgā iespēja izdzīvot un nopelnīt kādu dirhamu, lai pabarotu sevi un savu ģimeni. Tādas pilsētas kā Agadira ir atkarīgas no tūrisma, jo mūsdienās tas šeit ir galvenais ienākumu un iztikas avots.

Jau krietnu laiku klejojot pa ostas teritoriju, piefiksējam, ka šodien šeit redz visai maz tūristu – esam tikai mēs, vietējie zvejnieki un pāris jauniešu. Pēkšņi nez no kurienes uzrodas pagarš, kalsns, saulē stipri iededzis vīrs iesirmiem matiem, kas spraucas ārā no debeszilas naģenes apakšas. Gaiši zilā krāsa īpaši kontrastē ar tumšo ādu, tāpat kā sniegbaltais polo krekls, kam pa virsu tumšzila sporta jaka. Viņš tūdaļ mūs uzrunā un laipni piedāvā mūs aizvest uz labāko pusdienošanas vietu pilsētā, it kā būtu no acīm nolasījis mūsu izsalkumu. Sākotnēji vēl vilcināmies. Uz mūsu – “Nē, paldies, mēs tiksim galā paši!” – vīrs pieklājīgi, bet reizē neatlaidīgi turpina savu stāstu, turpinādams iet mums blakus teju plecu pie pleca, vienlaikus it kā atturīgi un tomēr gana uzstājīgi. No skata novērtējam, ka vīrs izskatās pietiekami uzticams un drīz vien ļaujamies viņa vadībai.

Ceļš pa mazajām ieliņām ir mazliet piņķerīgs, bet ar mūsu pavadoņa gādību jau drīz stāvam milzīgā, kņadas pilnā brīvdabas ēdamzālē, kur gluži kā uz svinībām izkārtoti gari galdi un soli. Gar malu cits pie cita cieši saspiedušies mazi zivju restorāni. Tie ir tik mazi, ka atgādina kioskus, kuros apgriezties pietiek vietas tikai vienam cilvēkam. Bet vairāk jau nemaz nevajag, ja darbinieks ir viens – pats saimnieks, pats pavārs, pats oficiants.

Katrs restorāns izkrāsots savā krāsā, kopā veidojot pilnu krāsu gammu – tik ļoti atbilstoši šai vietai. Virs apkalpošanas logiem košiem burtiem lasāmi uzraksti: “Nr. 18 Pie Hassana”, “Nr.19 Pie Ali”, “Nr. 20 Pie Karima”. Letes nokrautas ar svaigām zivīm un visdažādākajiem jūras produktiem – garnelēm, kalmāriem, sardīnēm, tunzivīm, zobenzivīm, karūsām, butēm līdzīgajām Saint Pierre zivīm un pat rajām. Atliek vien izvēlēties! Mūsu acu priekšā tiek cepts un grillēts, pēc tam servēts ar zaļām olīvām, aso čilī mērci, tradicionālajiem gurķu un tomātu salātiem. Bon appétit!*

Maroka_008

Nudien nenožēlojam, ka šodien kļuvām par mūsu pavadoņa “lomu”. Par nelielu atlīdzību esam ieguvuši neaizmirstamus iespaidus un pasakainu kulinārijas baudījumu. Arī pats vīrs tiek pie cienasta no restorāna saimnieka – pie uzkodām un smaržojošas piparmētru tējas, kas mūsos rosina vēl lielāku apetīti doties tālākos Marokas garšas piedzīvojumos.

Jā, Marokā nudien ir, ko baudīt! Agadira ir lielisks sākuma punkts visas Karalistes iepazīšanai. Smilšainas pludmales Atlantijas okeāna krastā un Atlasa kalnu aizvējš. Koši ziedoši koki un krūmi, no kuriem krāsainu ziedu mākoņu gubas krīt pāri pilsētas māju baltajiem mūriem. Svaigi spiesta apelsīnu sula ik rītu brokastīs un marokāņu specifisko garšvielu smaržu vilinājums pusdienās. Rāms ikdienas ritms, kad, slēpjoties no saules svelmainajiem stariem, dienas var kavēt sulīgi zaļojošu koku pavēnī ielu malās vai laiski pastaigāties pašā pilsētas sirdī – Olhao dārzos. Vakaros pasakaini saulrieti.

Maroka_005

Maroka_004

Maroka_006

Pretēji sākotnējiem priekšstatiem par to, kā šeit varētu izskatīties, Agadira ir pārsteigusi ar zaļumu, krāšņumu un krāsu daudzveidību. Tik daudz zaļu koku un tik daudz ziedošu puķu visās iespējamās krāsās! Zaļie dārzi atgādina miera ostu, bet šalcošie okeāna viļņi vilināt vilina meklēt piedzīvojumus uz sērfa dēļa vai rimti baudīt spirdzinājumu, veldzējoties vēsajos Atlantijas okeāna ūdeņos. Te vēl ir daudz kā, ko iepazīt, bet laiks doties tālāk. Valsts otrā pusē mūs gaida Sahāras tuksnesis. Ceļš ir tāls, tāpēc pirms tam vēl īsa pietura vienā no Marokas lielākajām, dzīvīgākajām un slavenākajām pilsētām – tās vecajā galvaspilsētā un mūsdienu kultūras centrā Marakešā.

Maroka_002

Maroka_003

*Labu apetīti! (no franču val.)

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.