Uz www.jekaba.lv

Maroka, 3. daļa – Kultūru sadursme

Alise Melngave, ceļotāja
3 min. lasāmviela

Šodien saule spēlē paspēles, bet tas netraucē baudīt pludmales priekus. Nosauļoties varot arī caur mākoņiem.

Kaut atpūtnieku rindas ir retas, novērojam ainu, kas siltākās dienās droši vien Agadirā ir parasta ikdiena. Puskailas tūristes, izmetušās bikini, laiski sauļojas baltajās pludmales smiltīs, bet gabaliņu tālāk – marokāņu sievietes tērpušās drānās, kas klāj visu augumu, atklājot svešinieku skatam vien seju, plaukstas un pēdas. Rietumnieciski modernā pretnostatījums vietējo senajām tradīcijām šādā veidā nedaudz šokē. Pat bērnus arābu sievietes peldina, ūdenī brienot pilnībā saģērbušās!

Maroka_004

Kaut modernie marokāņu vīrieši postulē, ka sievietei tomēr vajadzētu ļaut ģērbties, kā viņa pati vēlas, vienlaikus viņi piesauc arī morāli un atzīst, ka bikini tomēr ir lieta, ko atļauties nedrīkstētu. Bet ko tu tūristam aizliegsi? Kamēr vien tūrists maksā naudu, vietējie piecieš arī bikini. Tā jau saka – nekod rokā, kas tevi baro. Tūrisms ir svarīgs marokāņu tautas ienākumu avots. Šis fakts liek vietējiem būt iecietīgiem arī pret citām tūristu izdarībām, kaut arī daudz labprātāk tie sagaidītu vietējo tradīciju ievērošanu.

Tāda gan lielākoties ir vecākās paaudzes pārliecība – ka tūrisma attīstība un Rietumu kultūras ienākšana grauj marokāņu tradicionālo vērtību izpratni un atstāj negatīvas sekas uz jaunāko paaudzi. Liela daļa jauniešu domā citādi un aizvien biežāk arī paši sāk pārkāpt reiz iedibinātās tradīcijas. Arī sievietes maz pamazām sāk iegūt arvien lielākas tiesības, tomēr vīrieša un sievietes lomas ģimenē un sabiedrībā vēl aizvien ir stingri nodalītas – to var manīt ik uz soļa.

Vēlāk, staigājot pa Agadiras ielām, mēs vietējās sievietes praktiski neredzam. Tās nedaudzās, ko satiekam, atrodas vīram cieši pie sāniem, ieturētas, neuzkrītošas. Bieži vien tās ir satinušās zīda lakatos un no plaukstu locītavām līdz pat zemei ietērptas tradicionālā, kleitai līdzīgā apģērbā ar garām piedurknēm. Vīrieši tām blakus, savukārt, parasti ir ģērbušies pavisam parastās, eiropeiskās drēbēs – džinsos un jakā.

Maroka_002

Turpmākā brauciena laikā redzēsim vairāk marokāņu sieviešu, bet arī tad ļoti bieži tas būs tikai tirgū iepērkoties un ar bērniem pie rokas vai zīdaiņiem, kas ar lakatu uzsieti uz muguras. Tas saistīts ar šeit dziļi iesakņojušos patriarhātu, no kura izriet, ka publiskas vietas ir domātas vīriešiem, kamēr sievietes vieta ir mājās pie bērniem.

Maroka_003

Tomēr šīs kultūru sadursmes rezultātā baltajām sievietēm-ieceļotājām ir jārēķinās ar īpašu attieksmi un milzu uzmanības devu no vietējo vīriešu puses. Provokatīvā komunikācija liek aizdomāties par tās zemes kultūru, tradīcijām un vērtībām, kurā atrodos, maksimāli ātri pielāgoties šai videi un atbilstoši reaģēt.

Kaut svārki man līdz zemei, tumsnēju marokāņu vīriešu izrādītās uzmanības aizvien ir stipri par daudz. Tādēļ drīz vien mans iedzimtais draudzīgums tiek iegrožots, amerikāniskie smaidi tiek atmesti, bet lakats kļūst par manu labāko draugu, sabiedroto un sargu visa turpmākā ceļojuma laikā – zem tā cītīgi paslēpju savas gaišās matu cirtas, piesolot tām saules peldes pēc nedēļas, kad atkal būšu Eiropā. Mana ceļabiedra ieteikums: “Stop being so friendly, we are not in Europe!”* dziļi iegulst manā apziņā. Tas noteikti ir bijis viens no vērtīgākajiem padomiem, ko kāds man ir devis. Turklāt saprotu, ka ieturēta attieksme, atturība komunikācijā, neitrāla sejas izteiksme, neuzkrītošs apģērbs un aizklāti mati ir elementāra cieņa pret valsti un kultūru, kurā šobrīd atrodos.

*”Beidz būt tik draudzīga, mēs neesam Eiropā!” (Tulk. no angļu val.)

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.