Uz www.jekaba.lv

Maroka, 16.daļa – Uz Eiropas un Āfrikas robežas (noslēgums)

Alise Melngave, ceļotāja
6 min. lasāmviela

Ierodamies savā pēdējā apstāšanās punktā – vienā no vecākajām Ziemeļāfrikas pilsētām, Tanžerā. Esam sasnieguši tālāko ziemeļu punktu savā Marokas ceļojumā un atkal esam pašā okeāna krastā.

Pludmalē paveras komisks skats: smiltīs sagūluši kamieļi, bet tiem pretī spoguļattēlā ūdenī tieši tāpat – kuģi. Pludmales ir smilšainas un ūdens – zils. Perfekta vieta atpūtai, tikai cilvēku maz. Tiesa, šodien nav pludmales sezonai īsti atbilstoša diena. Vienīgi sabiedriskā transporta pieturā sastājusies gara, gara cilvēku rinda. Tur visi, tērpti krāsainās džellabās, gaida autobusu. Domās jau pamazām sākam atvadīties no šiem kolorītajiem ļaudīm. Kas zina, cik tuvā vai tālā nākotnē vēl tiksimies?

Maroka_004

Maroka_005

Kādā sānielā uzejam interesantu vietu un vēlreiz pārliecināmies – Maroka pārsteidz ik uz soļa. Perimetra veida māja, kam pašā vidū ziemas dārzs. Strūklakā ūdens vairs nav, taču, iedomājoties to spozmi, kāda te bijusi ziedu laikos, gribas vien noelsties. Marmora kolonnas, zelta krāsas ornamentiem rotātas arkas, uz sienām dekoratīvās marokāņu flīzes baltos un zilos toņos. Vairāki stāvi, katrā balkonu terases, akmens skulptūras. Šī ēka ir kā sena, noputējusi un zirnekļu tīkliem aizaugusi karaļa pils. Šobrīd te laikam iekārtota viesnīca, līdz galam īsti nevar saprast. Mēs gluži brīvi un netraucēti pastaigājamies pa māju kā pa muzeju.

Maroka_006

Pirms aizbraukšanas vēl pēdējoreiz iegriežamies tirgū. Milzīgi, smaržīgi apelsīni, gandrīz vai melones lielumā, tikko spiesta apelsīnu sula, olīvas, tradicionālie marokāņu plāceņi – ceļa maize mums sagādāta. Nu atliek vien izbaudīt pēdējos mirkļus Āfrikas krastā.

Nesteidzīgi klīstam pa pilsētu. Domas sāk skriet cauri aizvadītajā nedēļā piedzīvotajam.  Kopā esam nobraukuši aptuveni divarpus tūkstošus kilometru – ar autobusiem, vilcieniem, takšiem, kamieļiem… un vēl krietnus ceļa gabalus pašu kājām nogājuši medinu līkumotajās ielās un Sahāras tuksneša kāpās. No Marokas dienvidrietumu kūrorta Agadiras līdz Sahāras tuksneša slieksnim valsts austrumos, pāri iekšzemei, caur divām senajām Marokas karalistes galvaspilsētām – Marakešu un Fesu, caur mūsdienu Marokas biznesa centram Kasablankai, apstājoties valdzinošajā Safīra pilsētā Čefčauenā, līdz pašiem ziemeļiem un Āfrikas robežai ar Eiropu – Gibraltāra  šaurumam. Un tas viss septiņu dienu ilgā ceļojumā! Pēc izjūtām gan šķiet, ka ceļā pavadīto dienu skaits ir vismaz divreiz lielāks, ja ne vēl vairāk.

Vēl aizvien laiku pa laikam jūtam Sahāras smilšu graudus birstam no mums. No atmiņu nostūriem cits pēc cita ārā trauc spilgti piedzīvojumu zibšņi. Gar acīm ņirb krāsaini, ornamentāli Marokas flīzējumi, arābu arhitektūras šedevri, pasakaini skaistas mošejas un to augstie minareti. Pilsētu vēsturiskie, karaliskie mūri, šķietami mūžzaļi dārzi, parki, pilis un lauku būdiņas, ķieģeļu krāsas pakalni un zaļu koku ielejas. Putekļaini ceļi, sirmi kungi, kas žaketē un uzvalka biksēs sānsēdē jāj uz ēzelīšiem, skaļi mopēdi un trauksmaini divriči. Kolorīti, turbānā satīti lakati, visdažādāko krāsu džellabas, bērni, kas, ietīti lakatos, tiek nesti uz muguras.

Maroka_002

Aizraujas elpa, atminoties Kasablankas mošejas varenību, saulrietus un saullēktus, plašumu, kas paveras no pakalna pār Fesu, un sajūtas, nozūdot ledus krāsas pilsētas Čefčauenas kalnu ieliņās. Ausīs skan marokāņu tirgus lielā kņada, čūsku dīdītāju stabules, berberu bungu ritmi un caururbjošais dziedājums, kas sasauc ticīgos uz svēto lūgšanu. Mutē saskrien siekalas, atceroties bagātīgo kuskusa un tadžinu garšas buķeti, svaigi spiesto apelsīnu sulu spirgtumu, piparoto olīvu asumu, tikko ceptas maizes maigumu un marokāņu našķu saldmi. Dateļu, vīģu, plūmju, riekstu krāvumi un koši oranžu apelsīnu piramīdas, milzu skārda bļodas, pilnas kūpošu, tikko vārītu gliemežu. Šķiet, ka joprojām tepat, tepat kaut kur blakus jūtu dūmus, kas izplešas pa visu apkārtni no kebabu grilētavas.

Maroka_009

Maroka_003

Tik daudz redzēts, tik daudz piedzīvots, taču patiesībā esam nogaršojuši vien mazu gabaliņu no bagātīgās, daudzveidīgo garšu, smaržu, krāsu, skaņu, sajūtu un emociju piesātinātās Marokas. Vēl sapņojam par veldzi Marokas skaisto varavīksnes ūdenskritumu pakājē un savām acīm skatīt Atlasa kalnu sniegotās virsotnes. Bet kaut kas ir jāatstāj arī nākamajai reizei.

Jau tā nedēļas neaizmirstamo piedzīvojumu un bagātīgo iespaidu apreibināti, mēs tiekam vēlreiz Marokas un dabas varenības savaldzināti. Ir mūsu pēdējais vakars Āfrikas kontinentā. Mēs stāvam uz klintīm pašā Gibraltāra šauruma krastā. Tur otrā pusē jau redzam mājas – Eiropas pamali. Riet saule. Viens no iespaidīgākajiem saulrietiem, kādu izdevies piedzīvot. Virs pilsētas savilkušies biezi, pelēkzili gubu mākoņi. Daži nedaudz biedē ar domām par tuvojošos lietu. Rietošās saules gaisma kā kvēli kūsājoša lava caur mākoņu krokām lēnām izplūst virspusē, vidus kā krātera dzelme mutuļo spilgti dzelteni oranža. Pār jūru pārklājusies neliela, pūkaina migla. Miers un piepildījums. Īstais brīdis pateikties par šīs valsts viesmīlību, draudzīgo uzņemšanu un mierīgo ceļu visas nedēļas garumā.

Maroka_008

No rīta dodamies uz ostu. Drīz vien jau stāvam uz kuģa klāja un klausāmies, kā viļņi sitas pret bortu. Krastā palicēji enerģiski māj un izsauc laba ceļa vēlējumus. Kuģis uzņem apgriezienus līdz palicēji skatam top sīciņi, sīciņi, līdz tos vairs nevar saskatīt. Silts dienvidu vējš lido sejā un mēs baudām jūras ainavu.

Maroka_007

Kuģis jau gandrīz šķērsojis Gibraltāra šaurumu un arvien straujāk tuvojas Eiropas krastiem. Kaut mums jābrauc vēl vismaz 20 minūtes, cilvēki ar lieliem saiņiem un koferu koferiem, cieši saspiedušies, drūzmējas pie izejas. Vārtu augšpuse ir pavērta un pa to kuģa tumsas pielietajā pagrabstāvā kā dievišķa gaisma tumša tuneļa galā iespīd spoži saules stari. No aizmugures vēroju cilvēku stāvus, kas šķietami nekustīgi raugās uz spožo gaismu. Mani pārņem nedaudz apokaliptiskas izjūtas. Ja pirms mirkļa, vērojot, kā lēnām attālinās Āfrikas krasti, vēl domāju, ka Āfrika paliek aiz muguras, tad tagad jāsaka – nē, tā nāk līdzi. Gibraltārs ir tikai padsmit kilometru attālumā no Marokas krastiem. Ne mazums stāstu dzirdēts, kā cilvēki gatavi riskēt ar savu dzīvību, lai izbēgtu no posta, grūtajiem dzīves apstākļiem un nokļūtu Eiropas pusē.

Maroka_010

Kuģis pietauvojas. Cilvēku pūlis, kas tikko nepacietīgi drūzmējās pie izejas, burtiski kā vilnis izveļas Eiropas krastos. Pie dokumentu pārbaudes garas rindas, bet mēs nesteidzamies. Izmantojam mirkli uzturēties robežā starp Āfriku un Eiropu, jo tūlīt būsim pilnībā atgriezušies atpakaļ Eiropā.

Braucienam cauri Marokai pienācis beigu punkts, bet ne pašam ceļojumam. Mūs vēl gaida jauni piedzīvojumi Seviļā, Granadā, lidojums uz Madridi un pavisam negaidīts force majeure ceļojuma maršruts līdz Marseļai. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.