Uz www.jekaba.lv

Maroka, 15.daļa – Safīra pilsētas valdzinājums

Alise Melngave, ceļotāja
6 min. lasāmviela

Mūsu pirmais vēstnesis ceļā uz Marokas Safīra pilsētu, Čefčauenu, parādās jau pusceļā, kad autobuss apstājas uzpildīt degvielu un arī mums, ceļiniekiem, tiek dota pusstunda laika izkustināt kājas, izbaudīt ainavu un ceļmalas restorānā iemalkot stipro marokāņu kafiju.

Maroka_003

Kas to būtu domājis, ka šis atelpas brīdis izvērtīsies nevis par kafijas dzeršanu, bet gan par īstām pāvu medībām? Safīra un smaragda krāsas putns graciozi maršē šurpu-turpu pa flīzēto restorāna āra terasi un nekādi neļaujas tapt iemūžināts foto kadrā, līdz beidzot tas apstājas pie viena no galdiņiem un cerīgi cierē uz franču tūristu šokolādes kūku. Tad, cerēto nedabūjis, tas izgaist restorāna dārzā.

Maroka_004

Jo vairāk tuvojamies ziemeļiem, jo vairāk ierastos sarkanbrūnos, smilšu krāsas toņus aiz loga nomaina zaļi mežu pakalni. Elpojam dzīvīgos dabas skatus un ar nepacietību gaidām ierašanos. Autobusa pietura iekārtota blakus kādai trīsstāvu mājai, kas krāsota zili balta. Arī te visapkārt zaļi pakalni. Līdz pilsētai gabaliņš vēl ejams. Čefčauena atrodas ielejā, no kuras tā atkal kāpj uz augšu pakalnā otrā pusē. Pietuvojoties pilsētas slieksnim, ceļvedī aprakstītais pārtop baltā patiesībā – katra māja ietērpta maigi zilas krāsas toņos, kas mijas ar saulē mirdzošo sniegbalto krāsojumu, sarkani oranžīgajiem māju jumtiem un dzīvīgi zaļo dabu visapkārt.

Maroka_002

Maroka_006

Pirmais uzdevums ir atrast viesnīcu. Mums veicas – izraudzītajā viesnīcā palikuši vēl divi numuri. Un reģistratūrā stāvam tieši četri – mēs un divi vācu tūristi. Par labu cenu tiekam ne tikai pie tīri jaukas istabas, bet arī pie jauniem draugiem. Viesnīcas īpašnieks ierāda istabu un it kā starp citu nomurmina, ka tur tās durvis blakus vannas istabai esot kāpnes uz jumtu. Uz jumtu? Tādu ekstru nebijām gaidījuši! No augšas paveras iespaidīgs skats. Esam tieši vienā līmenī ar palmu galotnēm, aiz kurām paveras visa pilsēta un zaļo pakalnu malas. Turpat uz jumta izvietots režģis vīnogulājiem. Tie tik tikko kā sāk plaukt, bet mēs jau sapņojam par rudens ražu.

Maroka_005

Saule jau pāri dienvidum. Mēs klīstam pa līkumainajām Čefčauenas ieliņām un baudām pilsētas atmosfēru. Viss sakopts, pie visa piedomāts. Visas mājas līdz trīs metru augstumam krāsotas dažādu toņu zilā krāsā – durvis, durvju ailes, logu rāmji, apmales un slēģi, arkas. Pat uz ielas izliktie puķupodi nokrāsoti zili. Ēku augšējā daļa lielākoties atstāta dabiskajā akmeņu krāsā vai nokrāsota balta. Pārdošanā izliktās preces izvietotas tik eleganti, ka izskatās kā mājas dizaina priekšmeti. Piemēram, eleganti balti un zili aizkariņi, ornamentiem austi tepiķi pāri visai sienai. Acīm ir, ko baudīt!

Maroka_010

Čefčauena atšķiras no visām iepriekš redzētajām Marokas pilsētām, atšķirīga ir arī vietējo iedzīvotāju kultūra un attieksme pret tūristiem. Kaut joprojām viņos rit tirgotāju un kaulētāju asinis, cilvēki šeit vairs nešķiet tik uzbāzīgi. Ja gribi – pērc, ja negribi – nepērc. Arī sarunāties franciski paliek arvien sarežģītāk, vairums runā spāniski vai arābu valodā. Spānijas tuvums te manāms ik uz soļa un arī tūristi lielākoties te ir spāņu tautības. Ejot pa ielām, varu beidzot atkal brīvi uzelpot un netraucēti baudīt mirkli un pilsētu savā nodabā.

Lielākā daļa cilvēku te šķiet pārtikušāki nekā citviet Marokā. Arī ubagus šeit neredz. Izskatās, ka katrs atradis sev kādu nodarbi. Un arī bērni naudu vai pārtiku nediedelē. Tie likuši lietā savu izdomu un savijuši skaistas, dzeltenu ziedu krelles, sprigani skraida pa pilsētas centru, meklējot kādu, kam tās nopārdot. Uz manu draudzīgo smaidu tie reaģē it naski un tūdaļ ir klāt, neuzbāzīgi piedāvājot krelles. Es ņemšu! Godīgs bizness. Par padarītu darbu jāsaņem samaksa. Puišeļi prasa vienu dirhamu, bet viņi ir divi. Iedodu pa dirhamam katram. Cieši saspieduši monētas saujās, tie, dzīvespriecīgi lēkādami, nozūd pilsētas ielās.

Tirgotāju preču klāsts atšķiras no Marakešas un Fezas tirgiem. Te pārdod ne tikai tradicionālos, krāsainos kokvilnas tērpus, bet arī vilnas jakas ar kapuci, čības, gaumīgus, rūpīgi nostrādātus austos tepiķus. Nolemju, ka laiks iegādāties kādu suvenīru no Marokas arī man. Ar kāda veikalnieka palīdzību, pēc piecu variantu uzmērīšanas tieku pie garas, tirkīzzilas marokāņu kleitas.

Maroka_009

Zaļos pakalnus apkārt pilsētai caurvij baltas smilšu takas un to virsotnēs sasēduši balti gubu mākoņi, kas atgādina pūkainas sniega cepures. Ielejā kalnu upe izveidojusi nelielu ūdenskritumu, kura pakājē upes zaļajās nomalēs kāds gans uzrauga savu aitu ganāmpulku. Neskarto dabu un civilizāciju še šķir vien daži soļi. Ielas ir tik šauras un stāvas, ka pa tām problemātiski izbraukt ar motorizētu transportu. Pateicoties tam, baudām mieru un klusumu.

Maroka_007

Iestājoties tumsai, pilsētas centrālajā laukumā lapeglei līdzīgs, milzīgs koks tiek izgaismots ar Ziemassvētku gaismiņām. Šobrīd gan ir Lieldienu laiks, bet kāpēc gan ne? Izskatās jauki! Masīvos cietokšņa mūrus ieskauj smalka, grezna metāla sēta, kas rotāta ar saules motīviem un izlocītām astoņstaru zvaigznēm. Karaliskie mūru torņi kā pārakmeņojušies aizvēstures liecinieki slejas stāvi pretī tumši zilajām debesīm. Logi ir tukši un tumši. Pils guļ. Jūtam, ka arī mums laiks doties vakarēt. Pa ceļam Čefčauenas zilgani bālie mūri vakara gaismās izskatās kā lieli ledus bluķi. Uz mirkli pārņem sajūta, it kā būtu nokļuvusi Ziemeļpolā, tikai ārā ir virs +20C.

Atkal līkumojam pa mazajām Čefčauenas ieliņām. Tās stāvgrūdām pilnas tirgotāju, zem kuru nojumēm sākusies jauna maiņa. Tiek svērts un mērīts, griezts un skaitīts, liets un saiņots. Cilvēku tik daudz, ka lai tiktu pie nākamā kārumu un gardumu galda, jāierauj vēders. Vakariņojuši vēl neesam un nespējam turēties pretī kārdinājumiem. Atliek vien izvēlēties.

Pamanām kādai kundzei no somas ārā spraucamies kārdinošu tikko ceptas maizes asti. Mēs arī tādu gribam! Skaidrs, dodamies tajā virzienā, no kurienes viņa nākusi. Ceļā apstājamies pie olīvu vīra. 7-10 dažādi olīvu veidi, kā lai izvēlas? Mums dod nogaršot visas! Nopērkam zaļās un sarkanās, kas ietaisītas īpašā paprikas un čili marinādē. Pāris galdus tālāk ievērojam prāvu cilvēku bariņu, kas ap kādu tirgotāju sadrūzmējušies divās rindās. Pastiepušies uz pirkstgaliem, ieraugām uzrakstu “baltais kazas siers”. Lai iet! Uzticamies vietējo izvēlei. Klāt vēl piepērkam tikko cepu marokāņu maizi un plāceņus, kas vizuāli atgādina uzbriedinātu lavašu. Par vakariņu vietu mums ilgi nav jādomā – mūsu viesnīcas jumts.

Uz balkona satiekam no rīta jauniegūtos vācu draugus. Viņiem bijusi tāda pati doma kā mums – kā  gan vēl labāk varētu noslēgt skaistu dienu, ja ne virs koku galotnēm, zem zvaigžņotas debess, ar skatu uz Safīra pilsētas māju baltajām virsotnēm? Kaut dienas te siltas, pievakarēs katra grīdas flīžu šūna pievilkusies ar nakts dzestrumu. Ērti iekārtojušies uz biezām vilnas segām, ieturam kopīgas vakariņas. Saldajā draugi sarūpējuši iespēju nogaršot cienastu, ko beigu beigās nopirkt neuzdrošinājos – krāsaino cukura masu baltā, rozā, dzeltenā un šokolādes krāsā. Tā arī īsti līdz galam nesapratu, kas ir šis brīnums. Tirgū tas izlikts pārdošanā milzīgos kantainos blāķos un katrs var nogriezt tik lielu gabalu, cik vēlas. Katrā ziņā, izskatās ļoti kārdinoši, bet garšo šķebinoši saldi.

Maroka_008

Interesanti, ka mūsu draugiem Čefčauena ir pirmais apstāšanās punkts Marokas ceļojumā, savukārt mums – gandrīz pēdējais. Dalāmies iespaidos par redzēto un nespējam aptvert, ka laiks paskrējis vēja spārniem. Čefčauena mūsu braucienā ir gluži kā saldais ēdiens. No tiesas vēlētos te uzkavēties vēl kādu dienu, bet Marokas iepazīšanai atvēlētās dienas ir teju izsmeltas. Rīt jau jādodas. Bet esam vienisprātis –  Čefčauena ir pilsēta, kuras vārdu vērts iegaumēt!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.