Uz www.jekaba.lv

Maroka, 13.daļa – Sarkanā pilsēta Marakeša

Alise Melngave, ceļotāja
6 min. lasāmviela

Pēc viesošanās bagātnieku balto villu rajonā, atkal iejūkam sarkanās pilsētas šaurajās, trokšņainajās ieliņās. Pienācis laiks izpētīt vietējo tirgutējas, garšvielas, saldumi, arābu nacionālie tērpi, māla un metāla trauki, tepiķi, rokdarbi, ādas izstrādājumi, somas, jostas un vēl, un vēl. Viss ņirb gar acīm – sajūta tāda, it kā raudzītos kaleidoskopā.

Taču arī šajā šķietami milzīgajā haosā ir sava kārtība. Preces sadalītas pa frakcijām – ādas izstrādājumi vienā tirgus daļā, tepiķi citā, māla trauki vēl citā daļā, arī pārtikas preces ir atsevišķi, izņemot garšvielu galdus, kas laiku pa laikam iemaldījušies kādas citas preces nodalījumā. Tik daudz te visa kā, ka apreibt var. Ne tikai no krāsu, smaržu, garšu daudzveidības un dažādības, bet arī no iespaidu un emociju pārbagātības.

Maroka_003

Maroka_010

Tirgotāji tirgojas uz nebēdu. Jau naktī, viesojoties Marakešā, sapratu, ka iepirkšanās te ir ieviesusi savu īpašo dienas režīmu ar teju nepārtrauktu darba laiku 24/7. Toreiz pabrīnījos, vai tiešām kāds pusnaktī vēlas iegādāties šalles, jostas, krelles, makus, bļodas, lampas, lukturus vai slaveniem modes zīmoliem pakaļ darinātu rokas somiņu? Bet cilvēki pērk. Un ne tikai tūristi. Vietējo tirgū ir krietns pārsvars.

Maroka_013

Mēs klīstam pa līkumainajām Medinas (vecpilsētas) ieliņām. Esam nonākuši pašā pilsētas sirdī. Visa vecpilsēta sastāv no viena liela tirgus un daudzām amatnieku darbnīcām. Cilvēku ir tik daudz, ka vietām ielās grūti izspraukties cauri. Tam visam pa vidu pārvietojas lopi, rati, rikšas, gadās arī pa kādam mopēdam, te ceļu šķērso vīrs ar spieķi.

Starp tūristu pūļiem skraida vietējie bērneļi un tos, kas nevar vēl paši savām kājām paskriet, mātes ir ietinušas lakatos un nes uz muguras. Skatos un brīnos – kā viņi no turienes neizkrīt, kad mammas kārto iepirkumu somas, liecas, tupstas un kārto mantas uz zemes. Gan jau viņām sava tehnika. No lakata ārā spraucas vienīgi mazuļa galva. Lielām, tumši brūnām acīm mazais noraugās apkārt notiekošajā.

Maroka_011

Medina pulsē. Un ar jaunu straumi aizrauj uz priekšu pa putekļainajām ielām. Mēs iesprūkam kādā klusākā sānielā. Nonākam dzīvojamajā rajonā. Te iemaldījušies vien daži tūristi un to baltā ādas krāsa jo īpaši kontrastaini izceļas uz apkārtējā fona. Skatoties uz citiem, zinām, kā izskatāmies paši. Vakarā te pavisam nebūtu omulīgi, kad mazās ieliņas kā izmēstas un tik pa kaktiem saredzami kādi tumši, kustīgi stāvi.

Maroka_008

Starp gružiem un gruvešiem uz kādas ielas stūra ieraugu elegantāko un savdabīgāko māju pilsētā – svaigi krāsota maigi rozā krāsā, ar balkoniņu, priekšpusē glītos grozos sarindotas kaltētas zālītes, krāsainas puķītes, viss tīrs, kārtīgs, kā tikko izslaucīts. Māja kā konfekte. Uz jumtiņa uzraksts “Ārstniecības augu pils”. Izrādās, arī marokāņi ārstējas ar zālīšu tējām un novārījumiem tāpat kā latvieši. Tā vien gribas tur pakavēties un visu smalki izpētīt, kas tad līdzīgs, kas atšķirīgs no mūsu tradīcijām.

Turpat netālu uz kādas mājas sētas iekārtojusies stārķu ģimenīte. Tad redz, kur viņi ziemo! Uzsmaidu stārķiem un lūdzu nodot sveicienus mājiniekiem Latvijā, kad tie lidos atpakaļ uz ziemeļiem.

Maroka_005

Kad pilsētas komerciālās kultūras puse iepazīta, dodamies skatīt cita veida kultūru – arhitektūras un mākslas darbus, senās pilsētas liecības un kultūras mantojumu. Virs vecpilsētas slejas vairāk kā 40 metru augstais Ali Ben Jusefa mošejas minarets kā liecība par 800 gadu vecu pagātni, kad tika uzsākta mošejas celtniecība. Lielākajā daļā mošeju islāma ticībai nepiederošajiem ieeja aizliegta, arī šeit, tādēļ priecājamies, ka vismaz Kasablankā tikām šo varenību skatīt no iekšpuses.

Toties bijušās korāna skolas durvis gan par 50 dirhamiem mums tiek laipni atvērtas. Skola atrodas turpat blakus, tikai jāpameklē mazajās, šaurajās ieliņās. Mācību telpas, iekšpagalms, lūgšanu zāle – šī ēka ir tik grezni dekorēta, ka nemaz neatgādina skolu.

Maroka_004

Pētot smalki izstrādātās iekšpagalma sienas, mute paliek vaļā no apbrīna. Kāds greznums! Te strādājuši cilvēki ar zelta rokām un mākslinieka dvēseli. Un kādi flīžu ornamenti! Visas sienas kā mandalām noklātas. Skatoties, jūtama absolūta harmonija. Dzeltenīgie puskolonnu stāvi, arku un logu ailes spoguļojas dzidrajā ūdenī skolas pagalma pašā viducī ierīkotajā marmora baseinā. Neskatoties uz to, ka tūristu te ir tik daudz, ka ne saskaitīt, šo vietu caurstrāvo harmonija un absolūts miers. Kamēr mans ceļabiedrs ložņā pa skolas otrā stāva ejām un apskata, kur savā laikā dzīvojuši skolēni, es atsēžos lielas pusloka arkas paēnā mazliet palasīt grāmatu.

Maroka_012

Maroka_009

No vienas paradīzes uz citu. Ieejot Bahia pils pagalmā, jūtos kā nonākusi tropu dārzā. Banānu palmas, apelsīnu un mandarīnu koki. Debesu vietā biezs koši zaļu lapu palags. Starp to spraucas saules stariņi, kas, koku lapām vējā vibrējot, lēkā kā sauleszaķi.

Maroka_002

No dārza paveras lielas, krāšņi greznotas arkas ar izejām uz citām mājas kompleksa ēkām. Iespaidīgs marmora iekšpagalms. Milzīgs plašums un zila debess virs tā. Te jo īpaši smalki var izpētīt marokāņu arhitektūrai raksturīgās dekoratīvās flīzītes. Ģeometrisku motīvu mozaīkas kā dekori te izmantoti galvenokārt grīdas segumam. Pagalma vidū strūklaka, bet gar malām koka kolonnu atdalītas velvētas ejas. Interesanti, ka šo divstāvīgo pili ir būvējuši divi cilvēki – tēvs ar dēlu – tikai katrs savu stāvu.

Pievakarē dodamies tuvāk apskatīt arī Marakešas lielāko mošeju – Koutoubia, kurai doti arī daudzi citi nosaukumi, piemēram, Grāmatu tirgotāju mošeja. Tās 77 metrus augstais, grezni rotātais minarets rietošās saules gaismā atspīd silti oranžos toņos. Arī karstums ir nedaudz pierimis un mēs izbaudām nesteidzīgu vakaru pie mošejas esošajos dārzos. Nav jābaidās, ka drīz satumsīs, jo dārzi tumsā tiek izgaismoti.

Maroka_006

Pēkšņi izdzirdam mūzikas skaņas. Lēnu gaitu dodamies virzienā, no kurienes nāk šis skanējums. Tālu nav jāmeklē, dārzu galvenajā ejā, palmu godasardzes ielenkumā, nelielā lapenītē uz paaugstinājuma izvietojušies mūziķi. Ap viņiem cieši sastājies pulciņš ļaužu, cik nu vien iespējams zem lapenītes savietoties. Pārējie sasēdušies turpat netālu pie strūklakas un bauda vakara koncertu. Šī ceļojuma laikā līdz šim nevienā no pilsētām publiskā vietā nebijām redzējuši tik daudz sieviešu vienuviet. Tās atnākušas ar ģimenēm, vīriem un bērniem, kas nerimtīgi skraida pa laukumu un kāpelē pa strūklaku.

Maroka_007

Arī mēs te apstājamies uz brīdi un klausāmies marokāņu spēlē. Dejiski bungu ritmi, ko mūziķi brīžiem papildina ar melodisku dziedājumu. Vakars nudien ir jauks. Tieši tas, kas vajadzīgs iespaidiem bagātas dienas noslēgumā.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.