Uz www.jekaba.lv

Maroka, 12.daļa – Atpakaļ Marakešā

Alise Melngave, ceļotāja
5 min. lasāmviela

Pēc neplānotas, bet neaizmirstamas pieturas Kasablankā jau pusdienlaikā stāvam vilciena stacijā un nepacietīgi gaidām vilciena ierašanos. Līdz šim esam izmantojuši tikai autobusus, bet izrēķinām, ka ar vilcienu Marakešā nokļūsim daudz ātrāk.

Pirms brauciena mūsu marokāņu draugi ieteica vietējiem pārbraucieniem izvēlēties tikai vilcienus, tie esot ātrāki. Manā izpratnē, arī autobusiem nav nekādas vainas, taču vilciens – tā patiesi jau ir cita klase. Mums šoreiz ir arī papildu bonuss – kupeja nav jādala ne ar vienu citu un varam gareniski atlaisties pāri visiem krēsliem katrs savā kupejas pusē.

Mēs jau zinām, kas mūs Marakešā sagaida. Pāris dienas atpakaļ jau tikām piestājuši tur uz dažām stundām, lai pārnakšņotu pirms brauciena uz Sahāras tuksnesi. Toreiz pilsētu skatījām tikai nakts stundās, šoreiz atgriežamies dienas gaismā. Tādēļ kupejā izbaudām netraucētu mieru un klusumu, pirms no jauna ar pilnu atdevi metamies iekšā Marakešas krāsu, smaržu, garšu un emociju jūklī.

Maroka_005

Ieradušies, ne mirkli nevilcinoties, dodamies vispirms apraudzīt jau pazīstamo vietu – pilsētas centrālo laukumu Djemaa el-Fna. Ja tovakar likās, ka vairāk cilvēku, kā tobrīd redzējām, laukumā sadrūzmēties vairs nevar, tad tagad ir skaidrs, ka var gan un vēl ar uzviju. Cilvēks pie cilvēka un visi nemitīgā kustībā. Starp čūsku dīdītājiem, muzikantiem un dejotājiem, ūdens nesējiem un augļu tirgotājiem dienas gaismā vēl joņo arī velosipēdisti, mopēdisti, motociklisti, zirgu vilktas ekipāžas un pat karietes. Tūristi izstiepuši “pašiņu nūjas” un mēģina sevi iemūžināt ņirbošajā ainavā.

Maroka_006

Pie sevis domāju, ka Djemaa el-Fna laukums savā ziņā ir tāds kā ilūziju un realitātes satikšanās punkts. Viss laukums ir kā atvērts brīvdabas teātris, kur izklaidējošs, komisks šovs mijas ar reālās dzīves skaudro drāmu, traģismu. Skatītāja acīm robeža starp to, kas ir īsts un kas tiek tēlots, var pat nebūt pamanāma.

Maroka_004

Pārbagātība un izšķērdība še mijas ar lielu nabadzību. Es neatminos, kur vēl vienuviet būtu redzējusi tik daudz ubagu. Līdzās pārbagāti piekrautajiem produktu ratiem un tūristu pasūtīto ēdienu šķīvjiem klimst bērnu bari, kas pielieto visdažādākās metodes, lai iegūtu kādu labumu no ārzemniekiem – naudu, mantu, ēdienu, jebko. Bērni ir dažāda vecuma – no aptuveni pieciem līdz piecpadsmit gadiem, izdiluši plāni, nosmulētās, nodriskātās drēbēs. Pa vienam, pa diviem tie izklīst pa laukumu kur nu kurš. Kad kādam izdevies gūt kādu labumu, no visām pusēm ap viņu saskrien vesels bariņš citu un guvumu pašam sev nemaz neiznāk paturēt. Te valda sava kārtība. Noteikumus diktē divi garāka auguma puiši, kas katram no mazajiem dod uzdevumu, tos apmāca un pēc tam arī sadala guvumus. Var tikai minēt, vai tiem maz ir vecāki vai arī viņu vienīgā ģimene ir te, ielās?

Maroka_003

Galvā maļas dažādas domas, bet iekšā viss apgriežas otrādi, noskatoties kādā ainiņā. Viens no bērniem, ticis pie izēsta pusdienu šķīvja, uz kura palikuši vien vistas kauli, steigšus cenšas noskrubināt vēl pēdējos niecīgos gaļas gabaliņus, pirms saskrējuši pārējie bērni… Ieskatoties laukuma jūklī, skaidri var apjaust šīs pilsētas dzīves realitāti un skaudrumu. Nabadzība ir viena no lielākajām Marokas problēmām. Varas un resursu koncentrācija salīdzinoši mazas sabiedrības daļas rokās ir novedusi pie tā, ka pārējiem vairs nepaliek nekā diži daudz, ko sadalīt.

Pēc piedzīvotā Djemaa el-Fna laukumā mums tiek dota iespēja ielūkoties arī pavisam citā Marakešā. Netālu no laukumu savā auto mūs sagaida Zainaba – marokāņu meitene, kuru pirmoreiz satiku Francijas dienvidos. Jau pirmajā tikšanās reizē manu uzmanību piesaistīja viņas cēlā stāja un tumšie, cirtotie mati, kas garumā sniedzās zemāk par elkoņiem. Toreiz viņa bija ģērbusies blūzē ar lielu dekoltē, vasarīgos svārkos līdz celim. Par viņas arābu izcelsmi liecināja vien tumsnējā ādas krāsa, neparastie sejas vaibsti un īpašā runas maniere.

Viesojoties Marakešā, mēs tiekamies atkal. No mašīnas Zainaba izkāpj, tērpusies garā, gaišā marokāņu kleitā. Ķermeni atsedzošās rietumnieciskās drēbes ir atstātas Francijā, taču lakatu ap galvu viņa nevelk arī te, Marokā. Tā vietā garās, cirtainās matu šķipsnas brīvi šūpojas kopā ar katru viņas kustību.

Zainaba mūs uzaicina pie sevis uz kafiju. 15 minūšu brauciens pa trauksmainajām Marakešas ielām, līdz nogriežamies sānielā, kur paveras pavisam cita pasaule. Visapkārt lielas villas vairākos stāvos, augsti, apsargāti mūri. Visas ēkas pasteļtoņos. Ielas klusas un tukšas. Vien ik pa brīdim garām pabrauc kāda šikāka mašīna vai džips. Aiz mūriem no dārziem augšup slejas stāvas palmas un šur tur var redzēt arī apelsīnkoku galotnes.

Maroka_002

Zainabas ģimenes dzīve ir stipri rietumnieciska. Viņi nelūdzas piecas reizes dienā. Bērni mācās augstskolās Francijā. Turība paver tādas iespējas, par kurām citi marokāņi pat sapņot neatļaujas. Māja, ko man gribas dēvēt par villu, ir būvēta trīs stāvos un iekārtota ļoti moderni – daudzas guļamistabas, teju katram mājas iemītniekam pašam sava vannas istaba, peldbaseins uz jumta. Kopš meitām ir autovadītāja tiesības, ārpus mājas ar kājām viņas vairs nepārvietojas. Mūsu acij šīs ģimenes rocība šķiet pietiekami liela, tomēr viņi paši sevi par bagātiem neuzskata, jo kaimiņiem, redz, esot helikopters.

Kas ir dzīves skaudrums šai ģimenei – remonts mājās, kad astoņu istabu vietā var izmantot tikai četras, nespēja nopirkt modes dizaineru jaunākās kolekcijas somiņu vai alkas pēc privātā helikoptera? Patiesībā jau mēs par viņiem neko nezinām, tikai to, kas mums tiek parādīts un izstāstīts. Varbūt priekšstats ir maldīgs, taču vienā dienā mēs Marakešā pašu acīm ieraugām šo plaisu starp bagāto slāni un pārējiem. Vienā pilsētā var redzēt pilnīgi atšķirīgas pasaules. Kontrasti ir neaptverami.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.