Uz www.jekaba.lv

Maroka, 11.daļa – Arābu arhitektūras šedevrs

Alise Melngave, ceļotāja
4 min. lasāmviela

Kad atveram acis, diena jau uzaususi. Uzreiz pamanu, ka cilvēku autobusā kļuvis stipri mazāk. Stāvgrūdām pilnās ejas nu atbrīvojušās un katrs pasažieris ērti iekārtojies savā krēslā. Autobuss, lēkādams uz augšu un leju, lielā tempā turpina traukties pa bezgalīgo šoseju. Aiz loga, cik tālu vien var saskatīt, zaļgani pakalni, kuru ielejās laiku pa laikam pavīd pa kādam ciematam saulē izkaltuša māla krāsā. Uz vispārējā autobusa motora rūkoņas fona brīžiem var sadzirdēt klusas cilvēku čalas, bet, kopumā ņemot, autobusā valda patīkams rīta miers. Tomēr kaut kas šajā mierīgajā rītā šķiet aizdomīgs. Iekšā urda tāds kā nemiers. Cik ilgi mēs esam gulējuši?

Piebikstām pie priekšā sēdošā vīra pleca, cenšoties pievērst viņa uzmanību. Brūnās tunikas kapucē tērptā sirmā galva lēni pagriežas mūsu virzienā. No dzīves grumbu pilnas sejas mums pretim veras jautājošs skatiens. Mēs franciski vaicājam, vai Marakeša vēl tālu, bet vienīgais, ko saņemam pretim, ir neizpratnes pilns skatiens. “Marakeša?!” mēs  atkārtojam, bet aizvien nekā.

Pēc īsas pauzes vīrs mums atbild kaut ko arābiski un tad sāk aktīvi uzrunāt citus pasažierus. Mēs mēģinām noskaidrot, kur esam, jautājot it visiem autobusa pasažieriem, kas ir mums tuvumā. Bez rezultātiem, toties pēc īsa brīža par mums runā jau gandrīz puse autobusa. Esam nokļuvuši uzmanības centrā. Cilvēki rāda ar pirkstiem un ik pēc pāris sekundēm mūsu virzienā tiek vērsti pētoši, vērtējoši, pārsteiguma pilni skatieni no arvien jauniem autobusa pasažieriem.

Mēs vēlreiz un vēlreiz atkārtojam “Marakeša”, pārsteigti par savu nespēju izrunāt šīs valsts ievērojamākās pilsētas nosaukumu. Beidzot, it kā saņēmis pēkšņu atklāsmi, brūnajā tunikā tērptais vīrs iesaucas: “Ah! Marrakis!” Un tad tekošā arābu valodā, to pavadot ar ekspresīviem roku žestiem, mums skaidro, ka Marakešai esam pabraukuši garām jau vairāk nekā pirms divām stundām. Nu ko, kā izrādās, mēs pilnā ātrumā traucamies Kasablankas virzienā. Šo industriālo metropoli un Karalistes lielāko ostas pilsētu bijām nolēmuši atstāt nākamajiem braucieniem, bet izskatās, ka ceļojums maršrutu plāno mūsu vietā.

Kasablankā ierodamies ar sajūtu, ka tuksnesī piedzīvotais viennozīmīgi bija šī brauciena kulminācija un nekas iespaidīgāks mūs vairs negaida. Taču, stāvot Hasana II mošejas centrālajā zālē, saprotu, ka mūsu aizgulēšanās pavisam noteikti nav bijusi nejauša un bez piestāšanas Kasablankā šis ceļojums tik tiešām nevarēja iztikt.

Vēl vakar baudījām dabas radītos meistardarbus, bet šodien skatām vienu no cilvēka radītajiem arhitektūras šedevriem. Hasana II mošeja ar 20 tūkst. kvadrātmetru platību ir viena no lielākajām un krāšņākajām mošejām pasaulē. Savukārt tās minarets, kas diendienā pārlūko kā pilsētu, tā okeānu, augstuma ziņā ieņem godpilno pirmo vietu.

Grandioza kā no ārpuses, tā iekšpuses. Stāsta, ka šajā islāma templī varot ietilpt pat 25 tūkst. cilvēku. Viss izplānots līdz sīkākajai detaļai, nostrādāts ik centimetrs. Pārsteidzoši skaistais interjers ticis darināts piecus gadus, te diendienā strādājot sešiem tūkstošiem Marokas amatnieku un mākslinieku. Marmora kolonnas, reljefi, krāsas, greznas lustras un sienu lampas, rūpīgi veidoti kokgriezumi, cakotas nišas. Izgreznotās arkas un marmora kolonnas spoguļojas perfekti nospodrinātā grīdā. Starp tām atspīd garāmejošo cilvēku stāvi, to tēli dubultojas, veidojot savdabīgas, krāsainas ēnas. Liekas, ka grīda būtu klāta ar skaidra kalnu avota ūdeni. Mūros iestrādātas garenas, noapaļotas logu ailes, pildītas apaļām gaismas šūniņām. Caur tām milzīgajā zālē iespraucas žilbinoši saules stari, kas, atstarojoties uz spodrās grīdas, rada sajūtu, it kā viss apkārt viļņotos.

Maroka_002

Lai kurā virzienā raudzītos, elpa aizraujas ik uz soļa, atkal un atkal. Eiropas varenās barokālās baznīcas apbur ar savu krāšņumu un diženumu. Turpretim šis dievnams pārņem ar vieglumu, gaišumu, tukšumu un plašumu. Pat tumšās krāsas kokā grebtie grīdas paaugstinājumi un balkoni šķiet viegli un gaisīgi. Nožogojumi izstrādāti tik filigrāni, ka atgādina smalku tīklu vai pat mežģīni. Nekur iepriekš neesmu tik spēcīgi izjutusi tādu pārpasaulīgu varenību, Augstāko spēku klātbūtni un tādu mieru.

Maroka_003

Pārbraucot mājās, skatos, ka gandrīz visas manis uzņemtās mošejas bildes ir miglainas. Laikam tā  ir zīme, ka šī ir vieta, kas katram jāredz savām acīm. To nav iespējams parādīt pāris bildēs. Un tās sajūtas, kas pārņem, tur esot, nav iespējams vārdos izstāstīt.

Neko daudz vairāk no Kasablankas neredzam. Jau pēc dažām stundām sēžam vilcienā atpakaļ uz Marakešu. Taču īsajā mirklī gūtie iespaidi dziļi iegūluši manā atmiņā.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.