Uz www.jekaba.lv

Mans nejaušais pieskāriens Kubai: 7. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
4 min. lasāmviela

Kopš 1961. gada ir spēkā ASV pasludinātais ekonomiskais embargo pret Kubu, kas aizliedz ievest valstī jebkādas preces no Amerikas, kā arī aizliedz amerikāņiem ieceļot Kubā, tādējādi ietekmējot tūrisma nozari, kas ir Kubas galvenais ienākumu avots.

Divas valūtas

Kubā ir divu veidu nauda ­– Kubas peso (CUP) un Kubas konvertējamais peso (CUC). Konvertējamais peso ir paredzēts tūristiem, tas ir 25 reizes vērtīgāks nekā otra valūta – Kubas peso, ko galvenokārt izmanto vietējie iedzīvotāji. 

Kubā saražo tikai nelielu daļu no valstī nepieciešamās pārtikas. Lai risinātu pārtikas deficīta jautājumu, katram iedzīvotājam gada sākumā tiek izsniegtas talonu burtnīcas – izmantojot tās, pēc katra dzīvesvietas noteiktā veikalā var saņemt ikmēneša pārtikas devu.

Piemēram, mēnesī vienam cilvēkam pienākas 12 olas, trīs mārciņas baltā cukura (1,4 kg), tikpat daudz brūnā cukura, sešas mārciņas rīsu (nepilni 3 kg), 600 gramu pupiņu, bērniem līdz septiņu gadu vecumam – litrs piena dienā. Protams, ka ar šādu pārtikas apjomu nepietiek, tāpēc jāstāv garās rindās pēc citiem produktiem. Tipisks skats Kubā – tukši veikali. Vismaz tie, kuros iepērkas par vietējo naudu. Ir vēl tādi, kas varētu tikt klasificēti kā importa veikali, kuros ir pieejams daudz kas, bet samaksa ir konvertējamajos peso. 

Meklējot kafiju, ko aizvest uz Latviju, pabijām daudzos veikalos un Havanā pat iegājām lielveikalā Plaza Carlos lll, kas sestdienas dienā bija pārbāzts ar cilvēkiem. Pirmajā stāvā ir dažas ēstuves, līdz ar to gaiss smaržo pēc uzsildītas picas, ir dažas izklaides vietas bērniem. Izskatās, ka cilvēki tur vienkārši nāk pavadīt savas brīvdienas. Nezinu, vai darbdienās tur ir tikpat pilns, kā arī to, vai vietējie turp iet ar mērķi kaut ko iegādāties.

Loreta teica, ka vidējā alga Kubā ir ap 30 USD mēnesī (internetā atrodama līdzīga informācija), bet man negribas tam ticēt, jo pārtika nav lēta, ēdiens kafejnīcā maksā tikpat, cik pie mums Latvijā. Cilvēki uz ielām ģērbušies labās drēbēs, apavos. Un, ja vēl ņem vērā to, ka visi lielie pirkumi – mājas, mašīnas – tiekot veikti skaidrā naudā, tad minētā summa šķiet tiešām neticama. Kubā esot tikai viena veida kredīts – no valsts var aizņemties līdz 20 tūkstošiem eiro sava mitekļa remontam. Tas uzliek apgrūtinājumu īpašumam, tādēļ šis aizņēmums neesot populārs. Saliekot kopā visus šos faktus, man nākas mazliet apmulst un šaubīties par vidējās algas niecīgo apmēru. 

TIRGUS APMEKLĒJUMS

Sancti Spiritus pilsētā apmeklējām tirgu. Varbūt tāpēc, ka tā bija gada pēdējā diena, bet tirgotāju bija pavisam maz un pircēju – vēl mazāk. Loreta nopirka savas ģimenes Vecgada vakariņām tomātus un dažus citus dārzeņus, bet mēs ar lielu interesi vērojām ne īpaši bagātīgo sortimentu. Gaļas letes bija dikti bēdīgas, dārzeņu piedāvājums – mazliet bagātīgāks. 

Vēl Sancti Spiritus pilsētā mēs, dāmas, “iekritām” viltus zelta rotaslietu lamatās. Loreta teica: “Medicīniskais tērauds.” Ceļotājs no grupas atbildēja: “Tas taču čigānu zelts jeb fosfora bronza!” Lai vai kā to sauc, izskatās ļoti skaisti un ir lēti, mana potītes ķēdīte maksāja ap 6 USD. 

Baltā reliģija

Esot Kubā, daudzkārt pamanījām uz ielas ļaudis, ģērbušos baltās drēbēs. Uz krāsainā un saulainā Kubas fona izskatījās ļoti skaisti. Izrādījās, tam ir saistība ar Santeria reliģiju, kas Kubā ir ļoti populāra. Cilvēkiem, kas tikko pieņēmuši šo ticību, gadu jāstaigā baltās drānās. Santerijas reliģija nāk no Rietumāfrikas. Kubā šī jorubu tautas dievību pielūgsme ir cieši savijusies ar katoļticību. Tās simbols ir jaunavas Marijas tēls – melna lelle, saģērbta baltās drēbēs. Apkārt tai ir dažādu tilpumu traukos iepildīts ūdens, jo tā tiek iegūts svētais ūdens.

Santerijas rituālos tiek iegūtas un izmantotas dievību spējas, lai ar tām dziedinātu cilvēkus. Trinidadā ielūkojāmies arī Santerijas dievnamos, kas iekārtoti nevis baznīcās, bet dzīvojamās mājās. Altāra vietā, kā jau minēju, melna lelle baltās drēbēs. Kādā brīdī paguvu iemest skatu viena rituāla procesā, kur baltās drēbēs tērptu četru cilvēku ģimenes jaunākā atvase, septiņus astoņus gadus vecs puika, tika nolikts guļus uz vēdera uz paklājiņa. Viņam rokās tika iedoti grabuļi, un rituāla vadītājs ģimenes klātbūtnē sāka skaitīt lūgšanas. Tālāk neskatījos. Vaicājām Loretai, vai viņa tic, ka cilvēki var tikt dziedināti ar Santerijas rituāliem. “Protams!” skanēja atbilde. “Es pati esmu to pieredzējusi vairākus gadus atpakaļ,” un Loreta parādīja mums dzintara akmeņiem līdzīgu dzeltenu rokassprādzi uz savas rokas, kas laikam ir Santerijas ticības apliecinājums. 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.