Uz www.jekaba.lv

Mans nejaušais pieskāriens Kubai: 5. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
5 min. lasāmviela

Trinidada ir šarmanta pilsētiņa, kas noteikti ir jāapmeklē, ja reiz ceļš ir aizvedis uz tālo Kubu. Atzīšos, mana favorītvieta. Varbūt salsas dēļ. Varbūt tāpēc, ka nakšņojām pie vietējiem. Varbūt tāpēc, ka tur pilsētvide un daba savijušās cieši kopā. Noteikti arī garšīgā ēdiena un visur skanošo kubiešu mūzikas ritmu dēļ. Ne velti šo pilsētu dēvē arī par Kubas salsas galvaspilsētu.

Trinidada ir viena no pirmajām pilsētām, ko 16. gadsimtā dibināja spāņu kolonizatori. Pilsētiņa ar aptuveni 50 tūkstošiem iedzīvotāju mūsdienās ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un joprojām ir saglabājusies savā vēsturiskajā izskatā – bruģētas ieliņas, koloniālā stila mājas, baznīcas, laukumi. Pilsēta ir ceļotāju iemīļota, tāpēc tur ir daudz krodziņu, kuros skan dzīvā mūzika.

Pilsētas centrālajā laukumā atrodas Casa de la Musica, kur vakaros uz brīvdabas skatuves tiek spēlēta mūzika un dejota salsa. Bet salsa Trinidadā patiešām tiek dejota visur, neatkarīgi no nedēļas dienas. Grēks būtu, ja mēs to neizbaudītu – divus vakarus pēc kārtas baudījām klubiņu atmosfēru un ļāvāmies dejas vilinājumam. Te viss notiek vienkārši, bez pretenzijām un jebkādām saistībām – viena deja, un tu jau esi cita deju partnera ritmos, pat īsti nav laika apsēsties, kad jau atkal esi dejā un pielāgojies nākamā deju partnera stilam. Te dejo visi ar visiem – vecumam, izskatam, tautībai, augumam – tam visam nav nekādas nozīmes, nozīme ir vien mūzikai un ritmam.

Man īpaši palicis prātā viens jauns kubiešu puisis, kas ļoti toleranti vadīja mani dejā, ļaujot man justies pat kā visnotaļ labai salsas dejotājai. Viņš teica: “Šī dziesma ir par mīlestību, nedomā par deju – klausies! Ielaid mūziku savā sirdī, un sanāks salsa!” Tik vienkārši un skaisti! Skaidrs, ka salsa mums, nekubiešiem, nav asinsritē, bet noteikti gribētu to iemācīties labāk, lai kaut kad nākotnē, atgriežoties Trinidadas vieglajā gaisotnē, es justu salsas ritmus – ja ne asinsritē, tad vismaz savos sirdspukstos.  

Nakšņošana pie kubiešiem

Atgriežoties pie nakšņošanas trinidadiešu ģimenēs – apartamentus, ko ceļotājiem izīrē kubiešu ģimenes, dēvē par casa particular. Ceļotājiem tā ir lieliska iespēja palūkoties, kā noris vietējo dzīve. Katrs piedzīvojām ko citu – vieni apmetās pie turīgas ģimenes ar pasakainu patio, citi pie visai trūcīgas ģimenes, kur divām personām bija paredzēta tikai viena vienguļamā gulta… Protams, otras gultas jautājums tika atrisināts, bet, jā, visnotaļ interesanta pieredze, jo īpaši tāpēc, ka kubieši bieži vien nerunā nevienā citā valodā kā vien spāņu, un izskaidrot, kas īsti nav kārtībā, nav tik viegli. 

Mēs ar Loretu nakšņojām visai tukšā mājā. Abus vakarus saimniece gan uzņēma viesus, tad arī varēju aprunāties ar ciemos atnākušajām kaimiņu dāmām. Viena no tām ar lepnumu rādīja savā telefonā dēla bildes – vienīgais bērns, šobrīd dzīvo ārpus Kubas, līdz ar to satikties sanāk reti, bet sazinās un sazvanās bieži, katru dienu. Jau vairākkārt ceļojuma laikā biju novērojusi, ka kubiešu mammām ir cieša saikne ar pieaugušajiem bērniem un ģimeniskums kubiešiem ļoti raksturīgs. Ļoti daudz kur – pat kafejnīcās – pie sienām ir milzīgas īpašnieku bērnu un mazbērnu fotogrāfijas greznos, smagnējos rāmjos, tādas bija arī mūsu casa particular.

“Paskaties, cik viņš ir skaists!” ar lielu mīlestību saka kaimiņu mamma, šķirstot telefonā bildes ar savu dēlu un viņa draudzeni. “Protams, tu esi laimīga mamma!” smaidot piekrītu un jūtu, ka arī man sirdī ielīst siltums – gan par lepno Kubas mammu, gan arī tāpēc, ka iedomājos par saviem foršajiem bērniem mājās.

Kubiešu ģimeniskumu pamanām arī Loretas dzīvē – viņa laimīgi stāsta par savu dēlu, kurš kopā ar draudzeni dzīvo pie viņas un vīra. Loretai patīk šāda kopā būšana, un viņai ļoti pietrūkst meitas, kas dzīvo Floridā un strādā tur par advokāti. Skaidrs, ka meita neatgriezīsies Kubā, bet šķirtība abām ļoti sāp. Katru dienu viņas sazvanās, arī esot kopā ar mums, brīvākos brīžos Loreta nekavējoties sazinās ar meitu un ar savu vēl nesatikto, pāris mēnešus veco mazdēliņu. Labi, ka ir internets un vismaz ar video zvanu palīdzību mazais ķipars var redzēt, cik fantastiska omīte viņam ir. “Es nesūdzos,” saka Loreta, “drīz sniegšu kārtējo pieteikumu vīzai, lai satiktos ar meitas ģimeni Panamā. Cerams, ka šoreiz man to iedos…” Loreta smaida, bet acs kaktiņā pavīd asara.

Kubiešu mūzika

Domās atgriežoties Trinidadā, vēlos vēl pieminēt kubiešu mūziku, kam ir būtiska loma Latīņamerikas mūzikas attīstībā, jo Kuba ir dzimtene daudzām mums pazīstamām dejām – salsai, rumbai, arī ča-ča-ča. Un mūzika Kubā skan bieži un daudz kur. Mani nepameta sajūta, ka mūziķi spēlē nevis tūristiem, bet vispirms sev un tikai tad – tūristiem. Gandrīz katrā kafejnīcā, baudot pusdienas vai vakariņas, bija dzīvās mūzikas fons. Kādam tas var šķist par daudz, bet mūsu grupai tas ikreiz bija liels baudījums.

Īpaši mums patika kāda grupa Trinidadā, kas spēlēja kafejnīcā iepretim Trinidadas vēstures muzejam. Divas solistes, jaunas meitenes ar spēcīgām, sulīgām balsīm, dziedāja tik izjusti un pat Kubai mazliet netipiski. Loreta mūs visus uzrāva kājās un burtiski iemeta deju ritmos, kas mūsu dienu padarīja priekpilnu. Katrs nopirkām sev grupas mūzikas ierakstu, un, lai gan es vēl ne reizi neesmu to noklausījusies, zinu, ka garos pārbraucienos ar auto šī mūzika mani sasildīs ar saulainām atmiņām. 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.