Uz www.jekaba.lv

Mans nejaušais pieskāriens Kubai: 4. daļa

Olita Jakovele, sajūtu un attiecību speciāliste
5 min. lasāmviela

Vinjalesas ielejas pusē izbaudījām arī braucienu ar laivu pa Indiāņu alas (Cueva del Indio) upi. Patiesībā alu upe plūst četru kilometru garumā, bet tūristiem ir atvēlēts vien 400 metrus garš posms. Līdz ar to stāvēšana rindā uz šo piedzīvojumu paņēma vairāk laika nekā pats brauciens, bet bija skaisti un neparasti.

Laivas stūrmanis, spīdinot lāzergaismu uz dažādiem alas stalagmītu un stalaktītu veidojumiem, atklāja mums gan krokodila siluetu, gan indiāņa sejas profilu, kas nepārprotami tā arī izskatījās, bez fantāzijas pieslēgšanas. Šīs alas esot jaunatklātas 1920. gadā, senākos laikos indiāņi Vinjalesas ielejā mogotu klinšu alas apdzīvojuši diezgan plaši. 

Pazudušie indiāņi

Ja ieskatāmies pavisam senā Kubas vēsturē, tad jāmin, ka Kubas pamatiedzīvotāji esot bijušas trīs indiāņu ciltis, kuras mitinājušās katra savā Kubas pusē. Bet jau līdz 1550. gadam indiāņi esot gandrīz pilnībā izzuduši. Spāņu iekarotāji tos gribēja turēt verdzībā, kas šai smalkajai un jūtīgajai tautai nebija pieņemams – daudzi nomiruši no ievestajām slimībām, daudzi mēģinājuši bēgt, bet citi vienkārši nomiruši no skumjām par zaudēto brīvību. Lai vai kā, bet pie alas esošais simpātiskais indiāņu izcelsmes puisis, kurš izklaidēja tūristus, bija atgādinājums par Kubas vēsturiskajiem pamatiedzīvotājiem. Gan viņš, gan viņa mājdzīvnieks – žurka, kas savā izmērā līdzinājās kaķim – mūsos raisīja lielas simpātijas. 

Mazo pilsētu šarms

Visas mazās pilsētas Kubā ir burvīgas. Visas! Katrā ir gan vēsturiskais šarms, gan kaut kas īpašs un neatkārtojams.

Pa ceļam uz Trinidadu piestājām Sjenfuegosā – ļoti skaistā pilsētā pie Sjenfuegosas līča Karību jūras krastā, un tā bija kārtējā Kubas pilsēta, kas mūs apbūra – ar savu plānojumu, atrašanās vietu, skaistajām ēkām. 19. gs. sākumā šo vietu apdzīvoja franču imigranti no Bordo. Tā kā pilsētas apkārtnē ir auglīga zeme, tad visas provinces ekonomikas pamats bija cukurniedru audzēšana un cukura ražošana, savukārt pieeja ūdeņiem deva iespēju attīstīties tirdzniecībai. Diemžēl mēs apstājāmies šeit vien uz neilgu brīdi, bet es ļoti labprāt pavadītu šajā pilsētā krietni ilgāku laiku – ar nakšņošanu, lai izbaudītu līča promenādes vakara burvību. 

Če Gevaras atceres pilsēta

Santaklāra ir piektā lielākā pilsēta Kubā un nozīmīga vieta Kubas revolūcijas atcerei, jo šeit atrodas slavenā revolucionāra Če Gevaras mauzolejs. Kā jau minēju iepriekš, 1959. gadā Kubā notika revolūcija, kuras laikā tika gāzts Batistas režīms. Visa nesenā Kubas vēsture līdz ar to tiek iedalīta pirmsrevolūcijas un pēcrevolūcijas periodos, bet leģendārais Ernesto Če Gevara joprojām ir slavens un populārs. Par viņa personību mēs, protams, ļoti gribējām uzzināt kaut ko vairāk, un, tuvojoties Santaklāras pilsētai, beidzot uzklausījām aizraujošu Loretas stāstu.

Ernesto nodzīvoja vien 39 gadus, daudz ceļojis – vienmēr kopā ar sievu. No katras pasaules malas sūtīja kartiņu vecākajai meitai. Če Gevaram bija četri bērni. Vecākā meita šobrīd strādā par ārsti Havanā, otra meita – par vetārsti, vecākais dēls ir inženieris, bet jaunākajam dēlam ir motociklu tūrisma kompānija. Apsolīju sev noskatīties 2004. gada filmu “Motociklista dienasgrāmatas”, kas uzņemta pēc Če Gevaras un viņa drauga Alberta Grandosas atmiņu grāmatas un ir pat ieguvusi Oskara balvu.

Ernesto bija harizmātiska personība. Cilvēks, kurš aizrāva apkārt esošos ar savām idejām un enerģiju, lika noticēt briestošajām pārmaiņām un revolūcijas veiksmei. Kad manās rokās nonāca melnbalts avīzes foto ar smaidīgo Ernesto, es nespēju novērst no viņa savu skatienu – patiešām, ja es būtu dzīvojusi citā laikā un vietā, es noteikti nespētu stāvēt malā un arī būtu uzticīgi sekojusi Če Gevaras idejām. 1958. gada pēdējā dienā Če Gevara ar savu revolucionāru bataljonu ieņēma Santaklāras pilsētu, un šo cīņu uzskata par izšķirošo revolūcijas periodā – 12 stundas vēlāk toreizējais prezidents Batista atstāja Kubu.

Interesanti, ka Če Gevara un Fidels Kastro bija draugi, viens uzliesmoja un nodzīvoja mazāk par pusmūžu, paliekot kubiešu atmiņās kā varonis un leģenda, turpretī otrs nodzīvoja ilgu mūžu, ilgi turoties pie savām idejām un amata un tā iegūstot gan atbalstītājus, gan pretiniekus. 

Šampanietis Deficīta laikos

Santaklāru apciemojām Vecgada pēdējā dienā. Attapos, ka neesmu Latvijā iedomājusies par šampanieti, ko iedzert gadumijā pēc Latvijas laika, kas Kubā būs jau pl.17:00. Minu Loretai, ka ļoti vajadzētu sameklēt šampanieti, viņa kādu brīdi dziļdomīgi klusē un tad izvairīgi nosaka, ka gan jau sameklēsim. Tikai vēlāk attapu, cik muļķīgs bijis mans jautājums – valstī, kur veikalos ir tukši plaukti, izteikt vēlmi pēc šampanieša teju pašā Vecgada vakarā. Bet man ar Visumu bieži izdodas sarunāt, arī šoreiz. Neticami, bet fakts – mēs tikām pie lieliska Freixenet dzirkstošā dzēriena.

Pusdienvietā apvaicājos bārā, vai pie viņiem iespējams iegādāties šampanieti, bet saņēmu nožēlas pilnu “diemžēl, nevar”. “Nu, tad vismaz sidru?” mēģināju improvizēt, bet arī tas bija beidzies. Nu labi, atgriezos pie pusdienu galda un nolēmu, ka, dzerot kafiju, padomāšu, ar kādu citu dzērienu tad varētu atzīmēt Latvijas jaungadu. Drīz vien pie mana galda pienāca viesmīlis un taujāja, vai mani interesē šampanietis, viņiem tieši viena pudele esot pieejama. Ir vērts ticēt brīnumiem! Lai arī divreiz dārgāk nekā pie mums, bet tomēr – samaksājot 25 CUC, Latvijas gadumijas svinīgums bija nodrošināts! Dzirkstošo vīnu malkojām ceļmalā, kur bijām piestājuši pa ceļam uz Varadero kūrortviesnīcu. Izkāpām no busiņa un priecīgi vēlējām laimīgu Jauno gadu viens otram un domās – saviem mīļajiem mājās.  

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.