Uz www.jekaba.lv

Komandējums uz Gruziju jeb kāpiens virs mākoņiem

Kristaps Ozoliņš, SIA
4 min. lasāmviela

Brauciens uz Gruziju jau no paša sākuma bija satraukuma pilns, jo tas bija mans pirmais komandējums. Šaubījos, vai maz vispār sanāks ne tikai pastrādāt, bet arī izbaudīt Gruzijas skaistumus un labumus. Cerības uz to, protams, tika lolotas tik un tā.

Sākotnēji šķita, ka Gruzijā viss būs kā kaimiņvalstī Turcijā – liels troksnis, nekārtība, uzbāzīgi tirgoņi. Tomēr realitātē abas valstis man šķita ļoti atšķirīgas. Protams, izņemot satiksmi, kas ir diezgan līdzīga – maz noteikumu, daudz signalizēšanas un bļaustīšanās. Bet ko gan var gribēt, ja auto tehniskā apskate nav obligāta, bet policisti pārkāpumu gadījumos vien pakrata ar pirkstu? Viens no nolīgtajiem taksistiem pat iesmēja – ja kāds šoferis reāli tiktu sodīts, tad valstī noteikti sāktos revolūcija.

Gruzija_009

Gruzīni ir neizsakāmi laipni un pretimnākoši, dažbrīd šķita, ka varbūt pat pārmērīgi. Tomēr tirgoņi nevienam neuzbāžas – mierīgi sēž, kūpinādami cigareti pēc cigaretes, un sniedz atbildi tikai tad, kad ir izskanējis jautājums, nevis rauj aiz rokas katru garāmgājēju. (Jāatzīst, ka taksisti gan tā tomēr dara…) Pārsteidza arī atklātība – krāmu tirdziņā kāds pārdevējs pats labprātīgi atzinās, ka lai arī labas, tomēr viņa tirgotās saulesbrilles ir RayBan pakaļdarinājums, nevis oriģināls. Sazināties ar vietējiem viegli varēju gan krievu, gan angļu valodās.

Piecu Gruzijā pavadīto dienu laikā pārliecinājos, ka tas, ko iepriekš biju dzirdējis par gruzīnu darba stilu, atbilst patiesībai. Vidēji statistiskais gruzīns labāk domās kādu iemeslu, kāpēc uzdoto darbu nedarīt, nevis lauzīs galvu, kā to izdarīt vislabāk. Taču, no pozitīvās puses raugoties, gruzīni lieki nesatraucas par daudzām lietām, ko mēs ikdienā esam pieraduši uzskatīt par problēmām. Viņu dzīves skatījums ir daudz vieglāks un bezrūpīgāks, tomēr sadzīvē un darbā ļoti strikti tiek ievērota hierarhija. Gados vecākie un amatos augstāk stāvošie padomus no jaunajiem uzklausa nelabprāt.

Braucot uz Gruziju, kā jau lielam gardēdim pienākas, ļoti cerēju izbaudīt vietējo virtuvi. Zināju, ka Gruzijā būs garšīgi šašliki, hinkaļi, hačapuri, čebureki un daudz kas cits, un nekļūdījos. Nē, īstenībā kļūdījos gan. Viss bija vēl GĀRŠĪGĀKS, nekā biju iztēlojies! Protams, es personīgi nedrīkstētu dzīvot valstī ar šādu virtuvi – daaaudz miltu! Viss pagaršotais man tā patika, ka esmu drošs – ja Gruzijā pavadītu ilgāku laiku, tad jau pirmajā mēnesī manam svaram nāktu klāt kāds divciparu skaitlis. Par to lika aizdomāties arī daudzu vietējo ķermeņa uzbūve – tievas kājas un plecu daļa, bet vēders tāds, it kā būtu norīts vesels arbūzs. Un runājot par arbūziem – žēl, ka nebiju Gruzijā to sezonā, jo no augļiem sanāca pagaršot vien hurmu, kas bija tāda pati kā Latvijā pirktās.

Gruzija_002

Gruzija_003

Gruzija_006

Un tad sekoja pats skaistākais, kas līdz šim piedzīvots. Sestdienas rītā kompānijā ar vēl trim latviešiem devāmies apskatīt Kazbeku, kas ir viens no augstākajiem kalniem Tbilisi apkārtnē. Sākotnēji ceļš likās ļoti labs un daudzie līkumi, kas veda augšā kalnā, īpašus satraukumus neizraisīja. Taču pie paša kalna sapratām, ka tālāk pa serpentīna ceļu ar mašīnu vairs netiksim, jo viss bija ļoti apledojis un braukšana varēja izrādīties bīstama. Taču negribējām arī, lai iepriekšējie 150 kilometri būtu nobraukti veltīgi, tādēļ likām mašīnu malā un devāmies kalnā ar kājām.

Gruzija_004

Aptuveni trīs kilometrus garais ceļš augšup man izrādījās diezgan liels pārbaudījums. Mierināju sevi, sakot: “Kristap, tas tev nav Bastejkalnā uzkāpt!” Lielākās grūtības sagādāja mana naivā ticība laika prognozei, kas vēstīja, ka Gruzijā būšot padsmit grādu plusā, tādēļ es šajā skaistajā zemē biju ieradies pavasarīgās, plānās drēbēs. Taču realitātē bija mīnusi, kā arī ļoti drēgns vējš. Nu neko, nospriedu, ka nav vērts domāt par lietām, kuras nevaru mainīt, un turpināju vien soļot kalnā augšā. Sasniedzot virsotni, kas mūsu gadījumā bija Gergeti Trīsvienības baznīca, es teju zaudēju runas spējas – skats bija neaptverams un vārdiem neaprakstāms. Es biju virs mākoņiem. Visapkārt apsnigušas kalnu virsotnes. Debešķīgi.

Gruzija_005

Gruzija_007

Neskatoties uz nogurumu, kas bija iekrājies pa piecām intensīvi pavadītajām dienām, es varu apgalvot: “Gruzija, es atgriezīšos!” Ļoti pozitīvs un atmiņā paliekošs brauciens. Izbaudīju to vairāk nekā biju cerējis.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.