Uz www.jekaba.lv

Ko man ir iemācījuši pārgājieni #apkārtlatvijai

Dina Preisa, ceļotāja
6 min. lasāmviela

Nav noslēpums, ka nu jau trešo gadu kopā ar domubiedriem brīvdienās eju, čāpoju, kliboju, lēkšoju, tipinu, klaiņoju, pastaigājos, soļoju (kā kuro reizi) apkārt Latvijai. Karogi un nosaukumi, zem kuriem iets, mainās, bet cilvēki un sajūtas paliek… Kas attiecas uz dzimtās zemes perimetru, secīgi – vietām pat vairākkārt – esmu nostaigājusi 500 km jūras robežas un lielāko daļu Leišmalītes; pārējais ir lipināts kopā fragmentāri vai vēl jāpieveic. Šo pārgājienu laikā mugursomā ir iekrājušās šādas tādas dziļi personiskas atziņas, kuras beidzot esmu gatava publiski izsaiņot.

1. Pacietību un izturību

Kādreiz biju baigais čīkstulis. Pēc “Cik vēl tālu?”, “Vai drīz būsim galā?”, “Es vairs nevaru!” kabatā tālu nebija jāmeklē. Ja kaut kas notika ne tā, kā biju iedomājusies, kļuvu kašķīga un raudulīga. Pēc kāda satricinoša notikuma personīgajā dzīvē (OK, tā bija sāpīga šķiršanās pēc septiņu gadu kopdzīves) izštukoju, ka pietiek, beidzot ir jānorūda sava nepacietība, bišķiņ jāiepļaukā ego. Iespējams, cerēju kļūt par sakarīgāku cilvēku… Līdz šim staigājusi biju tikai kopā ar bijušo vīru un viņa sportiskajiem draugiem (tā kā mana fiziskā forma toreiz bija krietni zem vidējās, vājais posms pārgājienos vienmēr biju es).

Dusmās, sērās, ciešanās, skumjās – visā tai klasiskajā pēcšķiršanās pārdzīvojumu kokteilī – vilku sevi ārā no mājas aiz matiem. No jauna iesaistījos pārgājienos, jo intuitīvi jutu, ka patstāvība, kustība un komunikācija ir tas, kas nepieciešams manai atlabšanai. Sākotnēji bija jāsaņem liela drosme, lai iejuktu pilnīgi svešu cilvēku grupās. Piespiedu sevi stāties aci pret aci ar savām bailēm un neirozēm. Darīju to regulāri. Dažreiz pat katru nedēļas nogali, turklāt abās brīvdienās, lai tikai nebūtu jāsēž četrās sienās, smacējošajā vientulībā. Jā, tā bija bēgšana no realitātes, no tābrīža sevis – bet vismaz veselīga.

Pamazām audzēju distances, sparu, gribasspēku un biezāku ādu. Jutu, ka mostos jaunam, foršam dzīves cēlienam. No 20, 30, 40 kilometriem pat tiku līdz 70 vienā diennaktī. Nogāju arī 800 km garo Santjago ceļu, kas ļāva paātrināt dvēseles dzīšanas procesu. Kas attiecas uz pacietību un izturību, pārgājienos vairākkārt pārliecinājos, ka vēsā mierā varu kustēt uz priekšu, pat ja prāts uzstājīgi kārdina padoties. Tai brīdī, kad šķiet – viss, kājas tūlīt atteiksies, īstenībā spēju noiet vēl vismaz tikpat daudz kilometru, cik esmu jau pieveikusi. Cilvēka fiziskais potenciāls ir neiedomājams.

Kad atgriezos no Spānijas, vairs nevēlējos tērēt laiku, piebiedrojoties gājieniem uz labu laimi. Biju iepazinusi sevi līdz mielēm, zināju, ko gribu no turpmākās dzīves. Paliku pie tiem dažiem pārgājienu rīkotājiem, ar kuriem saskanēja pasaules uztvere, humors un temps. Līdz pat šim brīdim vieni no tiem ir bijuši “Jēkaba Ceļojumi” ar projektu “Apkārt Latvijai”. Savējie. Sirdscilvēki.

2. Nebaidīties no cilvēkiem

Būt labvēlīgi noskaņotai, atvērtai, draudzīgai, pozitīvai, pieņemošai, īstai un dzīvai, gatavai dalīties pieredzē, arī sāpīgajā – to iemācījos tieši pārgājienos. Sākotnēji tas man nācās grūti un čerez ņemogu. Biju ierāvusies sevī, nepārliecināta, aizdomu pilna, turējos nomaļus un pati sevi iekšēji šaustīju: “Bāc, nu saņemies taču pieiet kādam klāt un uzsākt sarunu!” Nez kāpēc biju sev iegalvojusi, ka visiem jau ir savi bariņi un kompānijas, ko nu es te spraukšos pa vidu.

No tā brīža līdz šodienai viss ir mainījies par 360 grādiem. Varētu teikt, ka esmu augusi un attīstījusies kopā ar pārgājieniem – tieši kā personība. Pieņēmusi visupirms jau sevi, un tad arī apkārtējie likumsakarīgi salipuši man apkārt kā magnētiņam. Tik daudz apskāvienu un “Prieks Tevi atkal satikt!”, goda vārds, nav iznācis piedzīvot nevienā citā dzīves jomā.

Trīs gadu laikā man ir izveidojusies pašai sava pārgājienu ģimene – cilvēki, ar kuriem plecu pie pleca kājot līdz spēku izsīkumam; dziedāt pie ugunskura; melst niekus līdz pirmajiem gaiļiem vai telšu pilsētiņā saldi krākt ausī; besīties par tveici/aukstumu; dalīties tulznu plāksteros, sauļošanās krēmā, līdzpaņemtajās desmaizēs un dzīvesstāstos; peldēties pa pliko, smieties līdz krampjiem un raudāt uz pleca. Pat nemanīju, kā mēs tiktāl tikām. Vai – tik tuvu cits cita dvēselei…

Tagad esmu mazliet cita Dina, atplaukusi kā puķe. Daudzi dalībnieki nāk klāt paši un vēlas iepazīties, jautā par pieredzēto, ceļā nejauši sastaptie garāmgājēji izvēlas uzrunāt tieši mani, lai pajautātu virzienu, uzzinātu, kas te īsti notiek vai uzticētu savu stāstu. Salīdzinot ar maniem pirmajiem soļiem apkārt Latvijai, šodien gaisā virmo cita enerģija – drošāka, pārliecinātāka, patiesāka. No maza nervu kamoliņa pārgājieni mani ir pārvērtuši harizmātiskā personībā.

3. Kļūt sievišķīgākai

Pārgājieni ir priekš pucēšanās. To es sapratu, kolīdz tie kļuva par manu nedēļas īpašo notikumu. Citi mēdz uzcirsties, apmeklējot operu, teātri, restorānu vai klubu; mana “iziešana” ir ciemos pie dabas, satiekot savus īpašos cilvēkus. Daudzi smejas – kur Dina, tur lūpukrāsa un pieci pāri auskaru. Nemaz nav melots! Ar mugursomu un apaviem saskaņots apģērbs, saulesbrilles, auskari, nagulaka, lūpukrāsa – tas ir mans dienišķais izdzīvošanas komplektiņš pārgājienā. Tieši tā es jūtos krāšņi, sievišķīgi un savā elementā, gatava gāzt kalnus. Starp citu, pārgājienapavi manā koridorā ir krietni plašākā klāstā nekā augstpapēžu kurpes. Silti ap sirdi paliek, kad padzirdu – esmu vēl kādu daiļā dzimuma līdzgājēju iedvesmojusi sākt krāsot lūpas vai bikšu vietā vilkt sportiskus svārkus.

Pārgājienā var atļauties nebūt mūžīgi stiprajai sievietei-tankam. Tajos piedalās vērā ņemams skaits džentlmeņu, kuri ir priecīgi panest somu, kad tavi spēki ir galā, pustumsā palīdzēt uzcelt telti vai padot roku, kad ceļā gadās kāds šķērslis. Daži pat ir stiepuši mani pičpaunā pāri upei… Hei, brīvie putni – tā ir ideāla izdevība iepazīties bez Tindera starpniecības! Uzreiz ir garantija, ka jums abiem būs vismaz viena kopīga interese – aktīvā atpūta dabā.

4. Novērtēt pašsaprotamo

Esot zem jumta, mīkstā dīvānā, siltās čībās, ar vakariņu šķīvi uz galda un iemīļoto seriālu priekšā, viss ir tik omulīgi un pašsaprotami. Kad pēc septiņu stundu gājiena esi izmircis lietū un nosalis vai jau otro pārgājiena dienu grilējies tiešos saules staros, sasvīdis, apakšstilbi piedzīti no slodzes, uz pēdām pulsē tulznas un atrodies pilnīgā nekurienē, kā tas bieži gadās Latvijas pierobežā, tu daudz ko sāc pārvērtēt un novērtēt.

Tikai viena nedēļas nogale prom no civilizācijas, un tu sāc prātot, ka atdotu puskaraļvalsti par vēsu aliņu, kolu ar ledu vai pēdu masāžu. Riktīgi sailgojies pēc vannas vai dušas, savas gultas, mājās palikušajiem… Kļūsti vienkāršs un pateicīgs – ceļam bez putekļiem; akai, no kuras padzerties; vējiņa pūsmām un koku pavēnim karstā dienā; ceļabiedram, ar kuru parunāties tik sirsnīgi, ka kilometri paskrien nemanot; jūrai, kurā atveldzēt kājas, ugunskuram, pie kura naktī sasildīties.  

  

Tieši tādos brīžos – Mammas Dabas klēpī, atpakaļ pie saknēm, prom no ierastā, maksimāli tuvu sev – es visskaidrāk apjaušu, cik daudz man ir dots. Divas kājas, ar kurām staigāt pa savu zemi; jauns un spēcīgs ķermenis, kurš panes neiedomājamo un apbrīnojami ātri “restartējas”; domubiedri, kuri pieņem mani tādu, kāda esmu, un allaž ir uz viena viļņa – gatavi dullībām. Galu galā man ir dota pati Latvija, skaista, zaļa un brīva. Tik kompakta, ka varu apmīļot tās robežu kājām. Un tā es ar savu kedaiņu bandu eju tai Latvijai apkārt jau kuro reizi, muļķīgi smaidot, ar mugursomu plecos un piepildīta. Laimei, izrādās, vajag pavisam maz.

Vēlies doties pārgājienā? Pievienojies “Jēkaba Ceļojumu” gājienam apkārt Latvijai!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.